Prezidenta viesošanās Krievzemē cita starpā nesa arī vēsti, ka kaimiņvalsts vismaz publiski vairs tik stingri nekrata pirkstu, norādot, kā mums būs rīkoties ar mazākumtautību pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā. Ne viens vien šaipus Zilupei attieksmes maiņu uztvēra ar atvieglotu nopūtu, taču, ja paraugāmies uz to, kā savas valsts divdesmit gadu laikā esam tikuši galā ar sabiedrības saliedētības jeb integrācijas jautājumiem, atvieglojumam īsti nav iemesla.
Vairāk par traģikomisko kuriozu, ka 2010. gadā Latvijā ir iespējams ievēlēt Saeimā deputātu, kurš nespēj sazināties latviešu valodā un tātad pildīt vēlētāju uzticēto pienākumu, mani patiesībā uztrauc mēģinājumi pastiprināt sodu politiku par valsts valodas nelietošanu. Ar sodiem un sankcijām mēs esam centušies latviešu valodu uzspiest cittautiešiem teju divdesmit gadu, un acīmredzami tas nav nesis vēlamos rezultātus. Varbūt ir pienācis laiks pātagas vietā vicināt burkānu jeb spēka vietā izmantot mīlestības metodes? Ar mīlestības metodēm es saprotu to, ka pašiem latviski runājošajiem ir jāsāk cienīt un mīlēt savu valodu tā, lai latviski nerunājošie mūs apskaustu un mestos ar degsmi to apgūt.
Savulaik pavadot trīs gadus iedzīvotāju sastāva un valodu sadalījuma ziņā līdzīgajā Igaunijā un laiku pa laikam iegriežoties Latvijā, mani pārsteidza lielā atšķirība krievu valodas klātesamībā publiskajā telpā abās valstīs. Tā arī joprojām nespēju saprast, kāpēc igauņi spēj tulkot filmas televīzijā tikai igauņu valodā, kamēr Latvijā uzmācīgi to darām divās valodās. Godīgi paraugoties sev apkārt, katrs no mums atpazīs virkni ikdienas situāciju, kur latvieši ar vieglu roku savai valodai uzgriež muguru. Tas nerada nedz cieņu pret valsts valodu, nedz mudina citus to apgūt. To nerada arī fakts, ka divdesmit gadus pēc savas valsts atgūšanas par sabiedrības naudu uzturam bērnudārzus ar krievu mācību valodu, jau šūpulī ieliekot apjukumu par to, kurā valstī dzīvojam, kā arī garantētas saziņas grūtības turpmākajā dzīvē.
Latviešu valoda patiesībā ir vienīgais īstais instruments sabiedrības saliedētībai, jo nevienu mēs ar varu neiemācīsim mīlēt Raini, un to arī nevajag darīt. Liekulīgi ir arī prasīt no cittautiešiem skrupulozas zināšanas par Satversmi un valsts vēsturi, ja pašiem etniskajiem latviešiem tās nav nekādas spožās. Ikvienam cilvēkam ir tiesības veidot savu nacionālo identitāti pēc saviem ieskatiem, nevis pēc uzspiestiem kritērijiem. Taču, radot apstākļus latviešu valodas vieglai un dabiskai apguvei jau no bērna kājas un stiprinot tās klātesamību sabiedriskajā telpā, mēs radīsim apstākļus, ka tā kalpo par galveno saistvielu Latvijas tautas saliedētībai, turot kopā dažādām kultūrām un reliģijām piederošos.