Krievijas galvenā sabiedrotā statuss Dienvidkaukāzā un krievu biznesa nostiprināšanās nelielajai kalnu valstij Armēnijai nav devis pilnīgi neko no gaidītā valsts uzplaukuma. Tā vietā gadu no gada aizvien vairāk ticis stiprināts valdošais autoritārais režīms, kuram patlaban vairs tikpat kā nav palicis argumentu, lai pārliecinātu sabiedrību par perspektīva valsts attīstības plāna esamību. Tam netic liels skaits armēņu, kuru daļa, tāpat kā Latvijas iedzīvotāji, izdzīvošanas problēmu risinājumu saskata dzimtenes pamešanā. Savukārt daudzi mājās palikušie gatavi iziet ielās un piedalīties sociālā dumpī.
Dabiski, ka smago situāciju veikli izmanto opozīcija, kuras priekšgalā atgriezies pirmais Armēnijas prezidents Levons Terpetrosjans. Savulaik piekāpībā azerbaidžāņiem apsūdzētajam Terpetrosjanam, visticamāk, tomēr ir pamats runāt par to, ka valstī ir izveidota nesodāmības un vispārējas laupīšanas atmosfēra ar neierobežotu monopolu valdīšanu, apmierinātībā slīgstošiem un vīzdegunīgiem valsts ierēdņiem un oligarhiem, kā dēļ migrācija sasniegusi katastrofālus mērogus, radot draudus valstiskumam. Un tam visam līdzi aizvien plašāki pilsoņu tiesību ierobežojumi, vārda un preses brīvības apspiešana. Viegli saskatāma līdzība ar stratēģiskā partnera - Krievijas - teritorijā izveidoto tā saucamo suverēno demokrātiju.
Tādēļ armēņu politiskā modeļa bankrots nešķiet pārsteidzošs. Tas pats sakāms arī par demonstrantiem Erevānas ielās ar plakātu, kurā prezidenta Serža Sarkisjana portrets redzams blakus gāztajiem Tunisijas un Ēģiptes līderiem. Visai jūtīgi armēņu opozīcijas aktivizēšanās un sabiedrības neapmierinātība tikusi vērota Krievijā. Vai gan citādi šīs valsts masu medijos tikpat kā nemaz nebūtu atrodamas ziņas par demonstrāciju Armēnijas galvaspilsētā?
10 tūkstoši opozīcijas atbalstītāju Erevānas centrā ir liels skaitlis. Šie cilvēki pieminēja 2008. gada 1. marta asiņainos notikumus, kad izcēlās asiņainas sadursmes starp policiju un demonstrantiem. Politiskā krīze turpinās, un opozīcija pieprasa ārkārtas vēlēšanas, cerot mainīt Armēnijas «īpatnējo» politisko kultūru. Te derīgi atgādināt 1999. gadu, kad Armēnijas parlamentā tika nogalināti vairāki vadošie opozīcijas pārstāvji.