Esat teicis, ka dzeja ir jūsu eksistences forma. Kāda nozīme ir fotogrāfijai?
Esmu ko tādu teicis? Padomā tik. Reizēm ko tādu sarunā, ka pašam jābrīnās. Protams, ka fotogrāfija, nevis dzeja ir mana eksistences forma!
Tiek pausts uzskats, ka laikmetīgajā mākslā attēlam kā tādam nav nozīmes, būtiskākais ir satura koncepts. Kāds ir jūsu viedoklis par šo, uz ko pats tiecaties savā fotogrāfijā?
Ja šim jautājumam pieiet tādā veidā, tad var vienkārši izlasīt konceptu un uz attēlu skatīties neiet. Tādēļ, protams, ja koncepta nav, ir lielāka varbūtība, ka skatītājs tomēr atnāks paskatīties uz attēlu, vai ne?
Izstādē skatāmajos darbos esat veidojis meitenes portretu, kas sastāv no vairākām fotogrāfijām jeb uzmetumiem. Vai viena vienīga portretfotogrāfija, salīdzinot ar šādu attēlojuma veidu, varētu būt mazāk trāpīga?
Jums šķiet, ka no šīm skicēm kopā izveidojas portrets? Mani, lai cik tas dīvaini būtu, daudz vairāk tajā visā nodarbina pats mākslinieks, t. i., fotogrāfs. Nē, nedomājiet, ka es savu portretu zīmētu tādā veidā. Mani ir nodarbinājis fotogrāfa satraukums, nodrebējusī roka, aizmiglojies skats, pats process - lūk, arī nekādīgi nesanāk tas vienīgais portrets, kuru varētu izkārt šo skiču vietā.
Atsaucoties uz izstādes nosaukumu, kādu mācību jums ir devusi tieši šī fotopieredze?
Ne pirmo reizi vien dzirdu vārdus par izdzīvoto pieredzi saistībā ar izstādi, sāku jau justies teju kā ogļracis, kurš ir iegruvis šahtā, vai kā zvejnieks, kuru straume aiznesusi jūrā. Bet «mācība» nosaukumā diezin vai nozīmē, ka esmu kaut ko iemācījies. Drīzāk jau vizuālais pats par sevi var salikties kopā sistēmā, mācībā. Attēlam nav jābūt konceptam, vairāk kam tādam, kam var noticēt, ne saprast. Pieņemt. Kā zvejnieks pieņem jūru, kas viņu ielenkusi.