Dziļa, izģērbjoši patiesa, vienlaikus saviļņojoša ieskatīšanās krievu cilvēka jūtās un raksturā, no skumjas rezignācijas par aizgājušo jaunību līdz vitālam, nācijas izdzīvošanā neaizvietojamam tautas humoram. Bet pāri visam - dziļi kristīgs pasaules skatījums pareizticīgo garīgajā mūzikā, arī speciāli šai programmai tapušajā Artura Maskata jaundarbā _Na strastnoi (Lieldienās),_ kas kora un A. Antoņenko lasījumā veda no intraverta un zemtekstos kodēta garīguma līdz divām plašām, vērienīgām virsotnēm, visā pilnībā atklājot solista balss potenciālu un mākslinieka briedumu. Tik tiešām viss krievu prātam un dvēselei.
Dziedot Valērija Gavriļina un Georgija Sviridova garīgos dziedājumus, romances un tautiskās balādes ar Borisa Pasternaka, Nikolaja Gogoļa, Sergeja Jeseņina, Aleksandra Bloka un Aleksandra Prokofjeva dzeju un tautas dziesmu vārdiem, A. Antoņenko vairs nebija opertenors vai klasiskais kamermūzikas izpildītājs, kādu esam pieraduši dzirdēt. Viņš savaldīja (apzināti upurēja) savu apjomīgo tenoru par labu klusinātam dziedājumam, kas apzināti tuvināts falsetam. Tembrs ieguva vīrišķīgas baritonālas krāsas, bet diapazons aizsniedzās pat līdz sulīgām basa skaņām, turklāt - īsti slāviskā kolorītā (Sviridova Sīmani, Pēteri... Kur esi? no cikla Attālinājusies Krievija). Programmas emocionālā virsotne - Līgava, skaudrā bēru un Krievijas ainava no Sviridova deviņu solodziesmu cikla, Mārtiņa Zilberta klavierpavadījumā. Līdz kaulam patiesi. Koncentrēti. Bet turpat blakus Balagāniņā atraktīvi rotaļīgs priekšnesums soprāna tesitūrā, kādā Antoņenko savulaik sāka savu skatuves mākslinieka karjeru baroka operā Alčīna! Lieliska partnere viņam bija Radio kora soliste Ieva Ezeriete, kuras dzidrais, augstais soprāns atklājās neparastā vokālo krāsu daudzveidībā.
Ja reiz par vokālo krāsu daudzveidību, šajā ziņā ne mazāk pārsteidza Radio koris. Lai gan tas jau iepriekš dzirdēts krievu mūzikas repertuārā (koncertos un ierakstos dziedātas S. Rahmaņinova Vesperes un Sv. Jāņa Zeltamutes liturģija, kā arī citu krievu komponistu sakrālie opusi), jaunajā programmā radās iespaids, ka dzied pilnīgi cita vienība - sulīgi rezonējošās, vibrējošās krūšu balsīs. Tas pārradīja telpu un lika LU aulā sajusties kā dievnamā. Savukārt programmas otrajā daļā kora mākslinieki jau vairs nebija akadēmiski melnajā skatuves formā, bet uzposušies baltos kreklos, dāmas ap pleciem grezni aplikušas lielus, koši puķotus lakatus. Tas ļāva krievu romantiku izgaršot arī vizuāli. Šo programmu mākslinieki atskaņoja arī Cēsīs un Rēzeknē. Antoņenko sevi netaupīja, tāpēc nācies atteikt operas Toska izrādi šonedēļ Frankfurtē... Viņš atgriezīsies rudenī, lai kopā ar Radio kori krievu romantiku izdziedātu arī Liepājā un Ventspilī. Bet tik ļoti gribētos šo programmu vēlreiz dzirdēt arī Rīgā!