Lauris Kļaviņš
Ir grūti komentēt, kamēr nav zināmi precīzi priekšlikumi. Šādas prasības prasīs lielus ieguldījumus, un tas var sadārdzināt interneta pakalpojumus. Taču runa nav tikai par izmaksām. Būs nopietni jādiskutē par ētisku. Baltkom atbalsta drošu interneta vidi, autorizētus komentārus, lai internets nebūtu anonīms. Taču mēs nostājamies savu klientu pusē, ja runa ir par viņu privātuma aizsardzību. Es nedomāju, ka mūsu klientu vidū ir daudz pedofilu un teroristu un ka visus vajadzētu stingrāk uzraudzīt. Bet, ja tāda prasība būs, mēs to ievērosim. Nedrīkst aizmirst arī par datu drošību. Ja kādā vietā koncentrējas daudz informācijas, negodīgiem cilvēkiem var rasties vēlme tai piekļūt un izmantot ļaunprātīgiem mērķiem.
Aivars Kreilis
Lattelecom Regulēšanas lietu direktors
Jebkādas papildu informācijas speciāla «kolekcionēšana» un uzglabāšana būtu apgrūtinājums uzņēmumiem, un tā atbilstoši normālai komercpraksei būtu apmaksājama no šādu darbu pasūtītāja, visticamāk, valsts budžeta. Uzliekot papildu pienākumus komersantam no valsts puses un šo pienākumu izpildi komersantam nekompensējot (faktiski prasot sadārdzināt galalietotāju tarifus), jāvērtē šādu normu atbilstība Eiropas Cilvēktiesību konvencijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei attiecībā uz komersantu īpašuma lietošanas ierobežošanu un to, cik un kā šādas normas atbilst sabiedrības interesēm. Jautājuma būtība ir daudz sarežģītāka - kā kontrolēt, ierobežot un uzlikt saistības ikvienai personai, kas lieto internetu, neatkarīgi no tā, vai saturs izvietots vienā valstī vai jebkurā pasaules vietā, un neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodas lietotājs un pakalpojuma sniedzējs.
Elīna Lidere
LMT preses sekretāre
Jautājums nav tikai par izmaksām, bet par to, vai šāda informācijas uzglabāšana tiešām ir efektīvākais veids, kā nodrošināt drošību, un vai tas nav pretrunā ar cilvēktiesībām. Domāju, ka ir nepieciešama plašāka sabiedrības diskusija par to, vai sabiedriskās drošības un kārtības vārdā esam gatavi pieļaut e-pastu, īsziņu un citas komunikācijas satura kontroli no tiesībsargājošo iestāžu puses.
Arī pasts neatver, nekopē un neglabā nosūtīto vēstuļu kopijas. Turklāt tik plaša informācijas saglabāšana un nodošana valsts iestādēm palielina datu noplūdes un privātās dzīves būtiska aizskāruma riskus. Pēdējie publiskie skandāli parāda, ka no noplūdes nav pasargāti pat pasaules lielvalstu rīcībā esoši konfidenciāli dati. Līdz ar to rūpīgi jāizvērtē, vai plašākas informācijas glabāšanas radītie riski nepārsniedz ieguvumus.