Mozambika ir īsta vīriešu pasaule. Taču, ja nebūtu sieviešu, te nekas nebūtu un nekas nenotiktu. Kāpēc vīriešu pasaule? Tāpēc, ka gods, slava un iespējas tiek galvenokārt vīriešiem, bet darbs un pienākums sievietēm. Sadzīvē tas ir apmēram tā - sieviete uz galvas nes smagu ūdens spaini vai pārtikas saini, uz muguras tradicionālā kapulanā ir iesiets zīdainis, pie rokas tipina viens nedaudz lielāks ķipars, bet otrā rokā soma, tīkliņš vai kāds lauksaimniecības rīks. Aiz muguras cēli pastaigājas vīrietis, smēķēdams cigareti ar nelielu pārnēsājamo radio rokā. Tā nu visa šī procesija lēnām dodas uz lauku, kur vīrietis apgulsies ēnā, lai atpūstos pēc grūtā ceļa, bet sieviete ar bērniem ravēs, kaplēs. Vēlāk sieviete pagatavos ēst vīram, bērniem un sev.
Tāpat arī citur - baznīcā pie sēdēšanas pirmie tiek vīrieši neatkarīgi no vecuma, tad veci cilvēki, sievietes visbiežāk sēž uz zemes vai stāv kājās. Arī grūtnieces, jā, tas mani īpaši pārsteidza, ka ar grūtniecības iestāšanos sievietes dzīvē nekas nemainās - nav eiropiešiem ierastās uzmanības un īpašo rūpju, sēdvietas došanas vai ikdienas soļa atvieglošanas. Nes smagumus, iet uz lauka, tās, kas strādā, strādā līdz pat pēdējai dienai, tad dažas dienas atpūtai un viss sākās no jauna.
Kopš pamata izglītība ir obligāta, aizvien vairāk meiteņu iet uz skolu, tomēr daudzas ātri vien pārtrauc izglītību, jo jāpieskata mazākie brāļi un māsas, kā arī daudzas meitenes ļoti agri pašas kļūs par mātēm. 14-15 gadu vecums ir normāls laiks pirmajam bērnam.
Tomēr nebūt ne daudzas sievietes alkst vai tiecas pārmaiņu. Dzīvot pēc ierastā scenārija un ritma ir vieglāk, nekā lauzt tradīcijas. Tāpēc daudzas sievietes, kas tiek pie rocības, turīga vīra vai vecāku veidolā, nebūt nesteidz izglītoties. Bieži vien, kad nonāk līdz pārticībai un augstākās izglītības instancēm, viss notiek ačgārni - laiski ēniņā sēž meitenes, bet zēni smagi strādā, cenšas un tiecas un augstāko.
Viens no iemesliem noteikti ir tradīcijas: sievietei tiek mājas pavarda sargātājas loma, savukārt vīrieša lepnums ir tajā, cik daudzus bērnus, cik daudzām sievietēm viņš var radīt. Nozīme ir arī laulību un ģimenes dibināšanas paražām: vīrietim ir jāmaksā sievietes vecākiem kompensācija, bet, ja vīrs nav apmierināts ar sievu, viņš var šķirties un atprasīt visu līdz pēdējai kazai un cālim atpakaļ. Tāpēc sieviete gandrīz vienmēr izjūt spiedienu no ģimenes puses būt laba sieva un apkalpot vīru, kā nākas. Tomēr tas ir arī neizglītotības radīts kūtrums, jo tie, kas neprot lasīt un skaitīt, nespēj līdz galam izprast lasītprasmes un rakstītprasmes sniegtās priekšrocības.