Nedomāju, ka tas būtu jāuzskata par neslavu. ASV Valsts departaments šādus ziņojumus par ANO dalībvalstīm sastāda katru gadu. Virkne tur norādīto nepilnību Latvijā nav noslēpums, un šāda norāde arī nav uztverama kā kritika.
Tiešām problēma tā, ka Latvijā pašā nav šāda ikgadēja cilvēktiesību novērtējuma. Kādreiz tādu izdevām, un šogad plānojam šo tradīciju atjaunot - top ziņojums par cilvēktiesību situāciju valstī, bet tā ir mūsu, nevalstiskās organizācijas, nevis valsts iniciatīva.
Diplomāti un citi vērotāji jau tomēr šādus ziņojumus ņem par pilnu.
Protams. Tomēr vērtējumam vajadzētu būt ne tik daudz salīdzinājumā ar citām valstīm, jo situācijas ir ļoti atšķirīgas. Svarīgi ir skatīties, vai pašā valstī notiek kaut kāds progress.
Kas notiek ieslodzījuma vietās? Šķiet, ka stāvoklis tur paliek pastāvīgi sliktāks neatkarīgi no trekniem vai liesiem gadiem.
Atsevišķie cilvēktiesību jautājumi tik strauji nemainās, un ieslodzījuma vietas ir bijusi mūsu sāpe vienmēr. Tas ir saprotams, jo tur nepieciešamie ieguldījumi ir milzīgi. Bet tas, uz ko es norādītu kā pamatproblēmu, ir ieslodzīto skaits. Plašākā Eiropā Latvija ar 314 ieslodzītajiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir piektajā vietā aiz Ukrainas, Baltkrievijas, Gruzijas un Krievijas. Tas nozīmē, ka metodes, ar kurām apkarojam noziedzību, ir ļoti saistītas ar padomju laikiem, kad brīvības atņemšana tika piemērota plaši.
Mazāko pārkāpumu dekriminalizācija šai ziņā ir pozitīva.
Jā, šie grozījumi Krimināllikumā ir ļoti pozitīvi.
Ieslodzīto stāvokli nosaka arī ieslodzījuma vietu milzīgums - ir piecas sešas vietas ar 500 ieslodzītajiem.
Nebūšanas pēdējā laikā ir aktualizējis Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā «Jasinskis pret Laviju», kur Latvijai cietušajam jāmaksā līdz šim lielākā kompensācija - 35 tūkstoši latu. Sūdzību par policijas vardarbību neefektīvā izskatīšana vienmēr bijusi problemātiska, un šeit jārunā par esošā sūdzību izskatīšanas mehānisma maiņu vispār.
Katru gadu ir līdz 150 sūdzībām par policijas vardarbību, bet pārkāpumi tiek konstatēti mazāk par pieciem. Loģisks jautājums - vai iedzīvotāji melo, vai arī sūdzību izskatīšana ir neefektīva? Kaut Jasinska lieta bija 2005. gadā, trūkumi ir ievērojami arī tagad: novēlota sūdzību izskatīšana, kad pierādījumi jau zuduši, arī paša izmeklēšanas biroja zemais statuss policijas iekšienē.
Kā vērtējat iekšlietu sistēmas disciplīnas un morāles celšanas apņēmību un līdzekļus, kas nesen sākti?
Vēl grūti spriest. Problemātiska gan ir aizvien esošā tendence sodīt individuālus darbiniekus un nespēja saskatīt, ka bieži vien pastāv sistēmiskas problēmas. Īpaši attiecībā uz sūdzību izskatīšanu par policijas darbu.
Intervēja Didzis Meļķis