Ingas Melderes (1979) personālizstāde Unwritten jeb Neuzrakstīts lika padomāt par diviem visai pretrunīgiem aspektiem - vienlaikus bērnišķību un pragmatismu. Manuprāt, kaut kur tiem pa vidu slēpjas Melderes darbu pievilcība vai precīzāk - ievilcība. Pragmatisms tāpēc, ka šīs gleznas - nelielas skičveidīgas impresijas - iekļaujas nu jau stipri populārā un no skatītāja viedokļa gandrīz vai nolietotā metodē. Pārveidojot fotogrāfijas terminu «momentuzņēmums», iznāktu tāda kā momentglezniecība. Tomēr atšķirībā no fotogrāfijas, kurā tvertais brīdis vienmēr ir konkrēts, glezniecības privilēģija un sodība ir jau sākotnēja nenoteiksme, kam piešķirtais apveids veiksmīgajos gadījumos ietver vienlaikus arī grūti izstāstāmu saturu.
Ingas Melderes daiļradē šāda interese ir konsekventa. Kopš pirmajām publiskajām skatēm viņas darbi atsaucas vai nu uz attēliem no sava ģimenes fotoarhīva, vai arī uz atmiņām, par kurām var arī nebūt attēlu liecību. Bet šīs izstādes darbi, kas tapuši rezidencēs Helsinkos un Strasbūrā un šovasar bija redzami Viļņas 14. starptautiskajā glezniecības triennālē, ir citādi. Iepriekš rakstot par Viļņas triennāli, iedomājos, ka tas ir tāds kā iedomāts visu cilvēku kopīgs ģimenes albums, kas liek jūtīgi reaģēt uz Ingas gleznotajām ainām.
Izstādē redzamas ap trīsdesmit eļļas gleznas. Izstādes kuratore Iliāna Veinberga tajās saskata «cilvēciskā stāvokļa sensitīvu tvērumu» un komentē, ka «radošā procesa katalizators ir māksliniece pati - piedzīvojumi un pārdzīvojumi, pieredze, ne vienmēr vārdos formulējama «zināšana», kas uzmanīga, bet nepiespiesta vērojuma laikā saslēdzas ar kādu ārējās informācijas plūsmā esošu detaļu - attēlu vai kādu īpatnēju niansi tajā, skaņu, vārdu, darbību. Klejojums realitātē un pieturas punktu meklējumi.»
Ir dīvaini atskārst, ka, ar līdzīgiem nodomiem lietojot to pašu metodi, māksliniekiem gadās arī radīt darbus, kas neko neliek just. Par atšķirībām varēja pārliecināties gan Viļņā, gan tepat Rīgā izstādē Pilsētas bērni LNMM izstāžu zālē Arsenāls. Arī Ingas Melderes «neuzrakstītajās» gleznās pieslēgums mūsu visu iluzorajam albumam notiek ar mainīgiem panākumiem. Tomēr, manuprāt, to ir vērts izbaudīt. Turklāt atšķirībā no Viļņas, kur nelielās glezniņas bija izkārtotas kopīgā plājienā un dažas no tām tik augstu, ka pat grūti saredzēt, Spīķeros tās izliktas rindiņā pa baltās telpas perimetru, mazliet zemāk par ierasto acu augstumu. Uztvēru to kā neuzkrītošu aicinājumu skatīties ar sirdi, lai ko arī katrs ar to saprastu. Līdzība ar kopīgo ģimenes albumu paskaidro arī bērnišķīgumu - kā bērns, raugoties savu vecāku kāzu foto, mēģina atcerēties par sevi ko būtisku, ko nekad nav redzējis, tā gleznotāja mēģina atcerēties, restaurēt kaut ko kopīgi, cilvēcīgi svarīgu.
Restaurēšana Ingai Melderei piedienas - viņa strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Restaurācijas nodaļā un pasniedz laikmetīgās mākslas konservācijas kursu. Turklāt no šodienas Nabaklab izstāžu zālē skatāmas gleznas no mākslinieces kolekcijas - draugu un līdzgaitnieku darbi, ko vienojot «tajos atrodamā citādība (..), apzināti radīta infantilitāte.» Daiga Krūze, Ēriks Apaļais, Kaspars Groševs, Anda Lāce un citi - kopā ar kolekcijas īpašnieces Ingas Melderes darbiem savdabīga un alternatīva versija «oficiālajiem» jaunajiem pilsētas gleznotājiem turpat netālu Arsenālā.