Situācija patlaban - manuprāt, problēmas būtība ir ne tik daudz pašos rakstītājos un viņu trūkumā, cik «infrastruktūras» trūkumā. Literatūra nekad nav tikai literatūra - tā ir attiecību sistēma, kurā iesaistīti gan autori, kā arī viņus pārstāvošās profesionālās organizācijas, gan dienas prese, gan kultūras periodika, gan izdevēji, gan kritiķi, gan ļauži, kurus nosacīti varētu traktēt kā kultūras menedžerus, gan izdevēji utt. «Augstā» literatūra rodas kā apmātība, autors to uztver gandrīz kā savu misiju, sūtību vai vēl sazin ko, mazākā mērā - kā profesiju, ar kuru viņš pelna naudu. Viņš neēdīs un vēl bērnus turēs badā, bet savu ģeniālo romānu dabūs gatavu. Detektīvs tomēr lielākā mērā ir tāds kā tehnisks žanrs, kas ir profesija, ar ko var pelnīt naudu, katrā ziņā amatnieciskumam - šī vārda labākajā nozīmē - tur ir lielāks svars. Dabiski, Latvijā arī ar detektīvu nevar pelnīt, vēl trakāk - tādam «tīru» detektīvu autoram Valsts kultūrkapitāla fonds ne vella negribēs dot naudu, jo viņš tak tāds komercrakstnieks. Līdz ar to potenciālais detektīvautors nenovēršami paliek zaudētājos. Tas - pirmkārt.
Otrkārt, tas, ko es nosaucu par infrastruktūru. Lai taptu grāmata, milzīga loma ir izdevējam, viņa personīgajām interesēm un ieinteresētībai konkrētajā autorā, arī izdevēja talantam - gan saskatīt potenciālo ģēniju (visticamāk, potenciālā detektīvģēnija pirmais detektīvs būs galīgs mēsls), gan ieguldīt naudu viņā, gan tālāk terorizēt, prasot nākamās grāmatas. Šepat arī kultūras menedžeri, kas, piemēram, gādātu par detektīva konkursiem, prēmijām, reklāmu vai, teiksim, detektīvžanra rakstnieku asociāciju u. tml. lietām. Nekā tāda Latvijā nav.
Starp citu, pieļauju, ja šāds ieinteresēts cilvēks atrastos, dažs no Lata romāna sērijā publicēto lubenīšu autoriem būtu uztapinājis arī kaut ko tīri pieņemamu. Dzīvs piemērs - Latvijā nebija fantastikas, bet tagad ar Zvaigznes gādību un, cik saprotu, Bārbalas Simsones ciešu līdzdalību jau var runāt par latviešu fantastiku kā par esošu parādību. Cik augsts vai zems līmenis - tas jau ir pakārtots jautājums. Un tā tālāk. Nav kritiķu, kas spētu vērtēt detektīvu tieši žanra kontekstā, un, ņemot vērā visai specifisko žanra vērtību orientāciju, nav periodikas, kas vismaz daļēji būtu orientēta uz šo žanru. Vārdu sakot, skaties, kur gribi, - nekur nekā nav. Veidojas noslēgts loks - no vienas puses, nav autoru, no otras puses, nav infrastruktūras, un abi šie «nav» rūpējas, lai otrs «nav» kļūtu vēl lielāks un biedīgāks.