Tā valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē klausītājiem izskaidroja to, ka koncertā 12. novembrī Lielajā ģildē nenotiks viens no solītajiem un gaidītajiem latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumiem. Toties šis koncerts piedāvāja dažu negaidītu un spilgtu radošu pārsteigumu. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu.
Minētais koncerts atklāja kamerorķestra jauno ciklu Kamersimfonija. Zoom in, kura pamatjēga ir sistemātiska jaunu latviešu kamersimfoniju pasūtīšana un atskaņošana pasaules muzikālās jaunrades kontekstā, kas rāda kamersimfonijas žanra dažādību vairāk nekā simt gadu ilgajā žanra pastāvēšanas vēsturē (kopš Arnolda Šēnberga pirmās kamersimfonijas 1906. gadā). Jāteic, ka viena opusa trūkums programmā neradīja neomulīgu tukšumu: tā bija iespaidīga gan satura dažādībā (mūzikas valoda, idejas, instrumentālais sastāvs), gan apjomā, atskaņojot neparasti talantīgā, arvien emocionāli spilgti uzrunājošā skotu komponista Džeimsa Makmilana, mūsu klasiķa Jāņa Ivanova, latviešu mūsdienu komponista Viļņa Šmīdberga un amerikāņu minimālista, ritmu polifonijas un sinkopju meistara Džona Adamsa skaņdarbus. Viļņa Šmīdberga skaņdarbs Saucēja balss bija šī vakara pasaules pirmatskaņojums. Jaunais, kompaktais skaņdarbs radīts kā veltījums Jānim Kristītājam, iedvesma gūta Jāņa evaņģēlija pirmajos pantos, paklausot katoļu priestera padomam. Opuss izdevies neparasts un izteiksmē svaigs vairākos aspektos. Pirmkārt, tas komponēts oriģinālam instrumentu sastāvam, kādu neatrast nekur citur pasaulē, - kamerorķestrī inkorporējot kameransambli Altera veritas, kurā ir kokles (Ieva Mežgaile, Anda Eglīte), flauta un pikolo flauta (Andis Klučnieks) un akordeons (Kaspars Gulbis). Šajā aspektā tas ir vēl viens piemērs, kas apliecina jaunās mūzikas attīstības ciešo sazobi ar interpretiem. Ansambļa specifiskās tembru krāsas brīžiem izceltas uzmanības centrā, brīžiem organiski iekļaujas orķestra kopskaņā, kas neapšaubāmi ir instrumentācijas meistara darbs. Bet vispārsteidzošākais ir tas, ka jaundarbs ir neparasts paša autora līdzšinējās mūzikas valodas kontekstā. Darbiņš, kura trīs daļas izskan kā viena īsa miniatūra, nepavisam neatbilst stereotipam, ko par komponistu izveidojuši viņa lielie, vērienīgie oratoriālie darbi ar tiem raksturīgo ekstrēmo emocionalitāti un eksistenciālo konfliktu drāmu. Nevar salīdzināt arī ar pērn Sinfonietta Rīga atskaņoto izjusto Elēģiju. Negaidīti V. Šmīdbergs izpaudies iekšēji kustīgā statikā - mūzikas ilgstamībā, kas ar dažādu temporitmu palīdzību izgaismojas kā kristāls no dažādām pusēm, bet bez balādiska stāsta. Par lielo vakara notikumu kļuva skotu laikabiedra Džeimsa Makmilana Sinfonietta ar valdzinošo kontemplāciju un mūzikas «līdzenuma» ainavu iepretim vidusdaļas militārajam maršam. Džona Adamsa sinkopētajā, džeza, Konlona Nankarova un mehānikas inspirētajā darbā Son of Chamber Symphony Symphony N. Šnē izpaudās savā meistarībā koordinēt dinamisku, polimetrisku «mūžīgo dzinēju». Hrestomātiskajā, bet sen nespēlētajā Jāņa Ivanova 14. simfonijā Sinfonia da camera gribētos sagaidīt eksistenciālāku, emocionāli piepildītāku vijoles solo - par visu banku! Tik skaudri, lai nav šaubu, ka tas ir dvēseles kliedziens.