Eksperti prognozē, ka 2011. gads protestu ziņā būs daudz karstāks, jo valdībām būs jāapstiprina vēl striktāki pasākumi budžeta konsolidācijai. Protestu biežums un vēriens izraisīšot tādu spriedzi, ka vājākas valdības pat varētu atteikties no nepieciešamajām reformām.
Vēl pirms gadiem divdesmit demonstrāciju organizētājiem bija jāiegulda daudz laika un resursu, lai savāktu protestētājus vienuviet, savukārt moderno tehnoloģiju laikmetā viņu mobilizācijai pietiek ar nelielu ziņu, kas publicēta kādā no populārākajām sociālās komunikācijas vietnēm. Ir gan kāds mīnuss - modernās tehnoloģijas pūļa sasaukšanu padarījušas haotiskāku.
Prognozē letālus protestus
Daudzas Rietumeiropas valstis tikai nesen sākušas taupības pasākumus, kurus paredzēts īstenot vēl vairākus gadus, un sabiedrības, kuras līdz šim baudījušas labklājību, nevēlas samierināties ar faktu, ka tuvākajā laikā ienākumi nepieaugs un pensijā būs jāiet vēlāk. Cilvēki pulcējas ielās un laukumos, lai izteiktu neapmierinātību.
Šogad streiku un demonstrāciju rekordiste bijusi Grieķija, kura atradās uz bankrota sliekšņa, tāpēc vērsās pie starptautiskajiem aizdevējiem, kuri pieprasīja veikt drastiskus tēriņu samazināšanas pasākumus.
Kopš maija Atēnās vai ik nedēļu notikuši protesti, kuros piedalījušies tūkstošiem cilvēku. Daļa demonstrāciju pāraugušas plašos grautiņos, vienā no tiem gāja bojā trīs cilvēki.
Prognozes liecina, ka arī nākamgad visā kontinentā regulāri notiks visaptverošas demonstrācijas. «Ir gandrīz neizbēgami, ka 2011. gadā būs vairāk protestu nekā 2010. gadā, īpaši tādās valstīs kā Grieķija un Lielbritānija, kuru sabiedrībā valda nevienprātība par to, cik lielā mērā taupība ir nepieciešama,» aģentūrai Reuters stāsta Eiropas drošības analītiķe Karina O'Reilija. «Protesti kļūs nejaukāki. Mēs varētu piedzīvot nāves gadījumus un nopietnus ievainojumus.»
Līdz šim protesti nevienā Eiropas valstī nav būtiski ietekmējuši politiķu lēmumus. Tomēr nākamgad dažas valdības var nebūt tik nepiekāpīgas. Piemēram, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kura popularitāte atrodas zemākajā punktā kopš ievēlēšanas 2007. gadā, varētu izvairīties no smagām reformām, jo 2012. gadā viņš noteikti vēlas tikt pārvēlēts.
Aktivizējas sociālie mediji
Mūsdienās nav nepieciešams izplatīt aģitācijas lapiņas ar uzsaukumiem, lai ielās savāktu lielas ļaužu masas. Pietiek ar datoru vai mobilo telefonu, internetu un piederību kādai no virtuālajām draudzēšanās kopienām, vēl labāk, ja esat aktīvs vairākās sociālās komunikācijas vietnēs, jo ar to palīdzību neticami īsā laikā iespējams apziņot tūkstošiem cilvēku.
Šomēnes Londonā notikušie studentu protesti pret Lielbritānijas valdības lēmumu palielināt studiju maksu augstskolās tika organizēti, plaši izmantojot īso ziņojumu vietni Twitter un sociālo tīklu Facebook. Jaunieši sociālajās vietnēs izplatīja informāciju par pulcēšanās vietām un laiku. Kā lielisks palīgs izmantota arī karšu programma Google Maps, kurā protestētāji atzīmēja, kas kurā vietā notiek, raksta tehnoloģiju izdevums PC World.
Nesnauda arī policija, kas abas vietnes izmantoja, lai uzzinātu par protestētāju plāniem.
Protestētāji ar vairāku desmitu gadu pieredzi nedomā, ka sociālie mediji un jaunās tehnoloģijas palīdzētu uzlabot demonstrāciju organizēšanu. Viņuprāt, izplatīšanas ātrums un daudzie kanāli protesta organizatoru sākotnējo vēstījumu var pamatīgi mainīt, tādēļ demonstrācijas dalībniekiem var būt atšķirīgs mērķis, kādēļ viņi šeit atrodas.
Viņu bažas apstiprina arī britu raidorganizācijas BBC korespondents Kurts Bārlings, kurš pēc sarunas ar Londonas studentu protestu dalībniekiem secinājis, ka daudzi no viņiem saņēmuši atšķirīgu informāciju.
Atmasko Irānas šausmas
Sociālās vietnes var būt svarīgas, lai tieši no notikumu epicentra par notiekošo pavēstītu pasaulei.
2009. gada vasarā Irānā notika prezidenta vēlēšanas, kurās par uzvarētāju tika atzīts toreizējais prezidents Mahmūds Ahmadinedžāds. Opozīcijas atbalstītāji uzskatīja, ka vēlēšanu rezultāti ir viltoti, tāpēc izgāja ielās.
Lai apspiestu plašos protestus, tika izmantots bruņots spēks. Lai pasaule neuzzinātu par notiekošo, Irānas valdība izraidīja no valsts visus lielākos starptautiskos medijus. Tomēr tūkstošiem Irānas iedzīvotāju par notiekošo ziņoja savos privātajos blogos, tviterī un Facebook. Ar mobilajiem telefoniem nofilmēti video tika ievietoti populārajā interneta vietnē YouTube.