Abas aplūkojamās izstādes liek atcerēties arī konkrētākus atzinumus par estetizēto dekoratīvismu un klasiskās tradīcijas dzīvelīgumu, ko kultivēja pusgadsimtu ilgā atšķirtība no pasaules mākslas procesiem un padomju ideologu samērā iecietīgā attieksme pret Rietumu vecmeistaru mantojumu atšķirībā no daudz «kaitīgākām» mākslas pagrimuma izpausmēm XX gadsimtā.
CEĻŠ UZ MĀKSLU
Gitai Šmitei un Laimai Bikšei nenoliedzami ir ļoti daudz kopīga - vispirms jau mācības Latvijas galvenajā mākslas «kadru kalvē» Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kurā (varu apgalvot pēc personīgās pieredzes) 80. gadu otrā puse jau bija pieaugošas atļaušanās un pasniedzēju subjektīvi un selektīvi sankcionētas formālo vērtību meklēšanas laiks, lai arī tipiski padomiskas tēmas vēl turpināja cirkulēt pēc inerces. Otrkārt, abas 1997. gadā absolvējušas Imanta Vecozola un Viļa Ozola vadīto glezniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Abu profesoru vārdi īpašus komentārus neprasa, tā ir specifisko glezniecības formas kvalitāšu - kolorīta, tonalitātes, faktūras - izkopšanas skola, ar kuru tad jaunajam māksliniekam būtu jāspēj iesākt kaut ko savu. Tādi laikmetīguma kritēriji kā izteiksmes līdzekļu radikāla redukcija, hipertrofēti žesti, populārās kultūras apropriācija u. tml. paņēmieni, kas tā vai citādi apliecinātu mākslinieka koncepcijas vai vismaz izjūtas «tuvību dzīvei» šeit un tagad, pārdzīvojuma patiesumu un spēju distancēties no aprobētām un (parasti vienlaikus) komerciāli izdevīgām klišejām, šoreiz neizvirzās priekšplānā. Drīzāk tā būs ģenētiskā saikne ar klasisko tradīciju, kas visai ērti iekļaujama postmodernajā citēšanas kultūrā un skepsē pret modernisma radikāli jaunās mākslas valodas meklējumiem.
VECMEISTARISKĀS NOSKAŅAS
Tuvāk mākslas cienītāju ikdienas maršrutiem ir galerija Daugava, kurā vērojama Gitas Šmites pasaule - noteikti konservatīvākā no abiem piemēriem, kas apliecina akadēmiski veiklu figūru un priekšmetu uzbūves pārvaldīšanu vienlaikus ar dzidri elēģiskām, noskaņas uzburošām gaismēnu spēlēm. Tā ir, no vienas puses, nacionāli patriarhāla tēmu un objektu ziņā (Līgotāji, Sestdiena pirtī, 2010, klusās dabas ar tādiem priekšmetiem kā bērzu sulas un medus burkas, pīti grozi, keramikas krūzes un sēnes), nav grūti samanīt arī Vecozola glezniecības atblāzmu. No otras puses, Šmite ir izteikti «vecmeistariska», ik pa brīdim norādot uz konkrētākiem vai abstraktākiem iedvesmas avotiem - tā Vēstules lasītāja (2006) ir viena no tiešākajām noslēpumainās gaismas meistara holandieša Jana Vermēra mantojuma alūzijām. Šmite nevairās no renesansiskā precizitātē izgleznotām figūrām un portretiem, tikai apkārtējiem priekšmetiem ļaujot pagaist krāsainu refleksu un niansētu faktūru noslēpumainajā aptuvenībā. Kopumā viss glīti ieguļas glezniecības žanru klasiskajos klusās dabas, figurālo kompozīciju, aktu un portretu plauktiņos.
BRĪVĪBA VISU SAMAISĪT
Ar Laimu Bikši ir mazliet sarežģītāk. Vispirms jau derētu ielāgot jaunu maršrutu uz Rietumu bankas stiklotajā korpusā pavisam nesen atklāto atsevišķo izstāžu zāli - plašu un ērtu, tas nozīmē, ka māksla šeit var būt kaut kas vairāk par darbinieku un klientu komunikācijas fonu. Bikšes CV izstāžu saraksts ir krietni garāks, tas norāda arī uz aktīvāku darbošanos mākslas dzīvē, bet galvenā atšķirība ir savdabīgi attālināts skatiens - it kā lūkojoties caur tālskata nepareizo galu, kad daudz kas no redzamā sarūk līdz miniatūras izmēram, - un mērogu pārbīdes, tēlojot mazītiņus cilvēciņus kopā ar lieliem priekšmetiem - ogu grozu (Ogotājas laimīgā diena), papīra cepuri (Vīrs ar papīra cepuri), ziediem (Tulpju cilvēks), ko var interpretēt kā cilvēka niecību dabas pasaulē. Tajā mīt putni, aug koki un puķes, bet tuvplāna uzmanību izpelnās tādas sīkas vienības kā augļu kauliņi, magoņu galviņas, daži rieksti vai sēnes... Bikšes apaļajiem mākonīšiem un kociņiem, kā arī zvaigžņu vērošanas skatiem piemīt kaut kas no naivās mākslas neviltotā emocionālā patiesuma, bet blīvā, lineāru elementu cauraustā virsmas materialitāte atgādina Georga Šenberga noslēpumainos, simboliski piesātinātos darbus. To, ka tā nav tikai nejauši gadījusies līdzība, apliecina pašas Bikšes teiktais: «Man ļoti patīk Šenbergs. (..) Viss jau bija pa plauktiņiem salikts - kas un kā jādara. Un Šenbergs bija tā - it kā viens atnāk un ar karoti visu samaisa. Un tu dari, ko gribi. Ņem, jauc visu kopā. Un jebkurā brīdī vari visu mainīt.» (Astahovska I. Laima Bikše, Studija, 2002, aprīlis/maijs, 14. lpp.) Arī sākumā minētā realitātes un sapņu sintēze Bikšes mākslai šķiet itin piemērots apzīmējums.#
Gitas Šmites gleznu izstāde Vasara, rudens..., galerija Daugava, līdz 18. decembrim
Laimas Bikšes gleznu izstāde, Rietumu banka sadarbībā ar galeriju Daugava, Rietumu Capital Centre, Vesetas iela 7, darbdienās līdz decembra beigām
* LMA Mākslas vēstures institūts