Pēdējā laikā esmu dzirdējis pārmetumus, ka no maniem komentāriem nevar viennozīmīgi saprast, par ko tad ir jābalso 17. septembrī. Pirmkārt, atzīšos, man pašam vēl nav pilnīgas pārliecības, par ko es balsošu. Otrkārt, manuprāt, komentāra uzdevums nav iebakstīt acī ar skaidru norādījumu, par kuru partiju būtu jānodod balss. Komentāra uzdevums ir kopā ar lasītāju analizēt, kas ir tie faktori un pamatproblēmas, kuras jāizvērtē, lai savu izvēli izdarītu. Vismaz tas attiecas uz Dienas lasītāju.
Pirms jebkuras izvēles izdarīšanas pirmām kārtām ir nepieciešams formulēt pamatproblēmu. Manuprāt, Latvijā tās ir trīs. Pirmkārt, sociāli ekonomiskajā jomā. 20 gadu laikā mums tā arī nav izdevies ieviest Latvijā eiropeisku sociāli atbildīga tirgus modeli. Sākumā bija mežonīgais kapitālisms, tagad - tāda kā bankokrātija. Bet rezultāts ir viens. Kā brīdinājuši to pašu banku eksperti, patlaban ir divu ātrumu Latvijas. Vieni, kuri vairāk vai mazāk atkopjas no krīzes, un otri, kuri grimst aizvien dziļāk un arī pamet valsti. Vidusšķira kā stabilizators neiet plašumā, un «abas Latvijas» viena otru nesaprot.
Otra problēma, protams, ir tiesiskums. Tikai tā ir daudz plašāka par personalizēto «triju sivēntiņu» problēmu. Nedaudz vispārinot, mums atkal šeit ir divas Latvijas. Vieni, kas hroniski jauc tiesiskumu ar naudas varu, un otri, kas jauc tiesiskumu ar «revolucionāro sirdsapziņu». Bet eiropeiska izpratne par tiesiskumu ir deficīts. Ir korupcija no vienas puses un policejiskums - no otras.
Trešā problēma - nacionālās identitātes jautājums. Gribam mēs to atzīt vai ne, mēs faktiski dzīvojam divkopienu valstī, kurā katra kopiena runā savā valodā, dzīvo nošķirtās informatīvās telpās, dažādi izprot vēsturi un šodienas ģeopolitiskās aktualitātes, svin dažādus svētkus, dažādos laikos atkorķē šampanieša pudeles, Jauno gadu sagaidot. Atkal - divas Latvijas.
Šī «trīskārt divu Latviju» problēma, manuprāt, ir galvenais vīruss, kas šobrīd saēd mūsu valsti un arī neļauj stabilizēties mūsu politiskajai sistēmai. Jo arī uz šīm ārkārtas vēlēšanām nav neviena politiska piedāvājuma, kas censtos aptvert un risināt visas trīs šīs problēmas kopumā. Ir tikai apelēšana, izdabāšana vienai vai otrai no šīm «trīskārt divām Latvijām» - jo tā ir ērtāk un ātrāk. Varbūt tāds piedāvājums radīsies Saeimas vēlēšanās pēc trim gadiem, dzīve vienkārši piespiedīs. Bet ko darīt tagad? Vajadzētu vismaz censties stāvokli nepadarīt vēl grūtāku. Manuprāt, būtu svarīgi, lai Saeimā pietiekami būtu pārstāvēta dažādība, tāpēc svarīga ir ikviena pilsoņa līdzdalība vēlēšanās un balsošana par savu pārliecību, nevis par uzvarētājiem. Bet vēl svarīgāk - lai pēc iespējas liela pārstāvniecība būtu nākamajā valdībā. Grūti? Protams, bet negribētu, lai mūsu «trīskārt divas Latvijas» saplīstu vēl vairāk lauskās.