Otrā galā klausuli pacēla kāds vīrietis. Uzreiz metos vērsim pie ragiem. Sacīju, ka telefona numuru iedeva mūsu kopīgie paziņas un ka gribam tūri pa Kišiņevu - pastaigu pa centru ar stāstu par arhitektūru un vēsturi. Vīrietis otrā galā izklausījās drusku apjucis, bet piekrita. Piekodināja gan, lai sazvanāmies dienu pirms plānotās tūres. Pie sevis vēl nodomāju: «Ir nu gan tie moldāvi neuzticīgi!» Tomēr teicu jā.
Sestdienas rītā ir grūtāk piecelties, nekā sākotnēji domāts. Pie vainas piektdienā baudītais moldāvu vīns. Tomēr norunātajā laikā esam norādītajā vietā. Tur stāv divi cilvēki: vīrietis ap 30 - pieklājīgi ģērbies, ar koferīti rokās - un jauna sieviete. Sasveicināmies un sapazīstamies. Viņš ir Vasilijs, viņa - Vika. Vīrs un sieva.
Sakām viņiem: esam priecīgi, ka beidzot kāds Kišiņevas iedzīvotājs parādīs pilsētas centru un pastāstīs par pilsētas vēsturi. Iestājas klusums. Vasilijs, kā sauc mūsu gidu, prasa - kā sauc kopīgo paziņu, kas iedevis telefona numuru. Nosaucu. Vasilijs smejas un teic, ka tādu nepazīstot. Iepriekšējās dienas vīns man neļauj skaidri padomāt. Neko vairs nesaprotu. Kam tad es esmu piezvanījis?! Un kas vispār ir Vasilijs? Ko viņš grib no mums?
Piecās minūtēs tomēr atrisinām mistēriju. Izrādās, mums bijis iedots Vasilija darba kolēģa telefona numurs, kurš pirms mēneša ir mainījis darbavietu! Vasilijs pēc mana zvana sēdējis un domājis: «Kas tas bija, kas zvanīja, un kāpēc man? Varbūt draugi izjokoja? Bet tas akcents - tādu grūti notēlot. Labi, ka sarunājām vēl pirms tam sazvanīties, varbūt cilvēks sapratīs, ka ne tam piezvanījis un nepārzvanīs.»
Sieva smējusies par viņu. Draugi arī. «Ko tu datoriķis cilvēkiem stāstīsi?» viņi prasījuši. «Gan jau kaut ko izdomāšu,» viņš atbildējis. «Esmu tomēr dzimis un audzis Kišiņevā. Izdrukāšu no interneta informāciju un palasīšos. Būs jāiet kopā ar sievu Viku, lai viņa palīdz.»
Mēs nebijām vīlušies. Vasilijs bija ļoti labi sagatavojies, bet vēl interesantāk bija paklausīties viņa dzīves uzskatus un sajūtas par Moldovu, vēsturi un cilvēkiem. Pēc četru stundu staigāšanas pa Kišiņevas centru tūri noslēdzām. Bijām uzzinājuši, kāpēc valdības ēka izskatās pēc kukurūzas vālītes, kā zemestrīce un Otrais pasaules karš iznīcināja pilsētas vēsturisko seju, un sākuši saprast grūto moldāvu identitātes jautājumu.
Piedāvājāmies atalgot Vasiliju par viņa pūlēm, taču viņš par to pat dzirdēt negribēja. Uzdāvināja pastkaršu un kāršu komplektu ar XIX gadsimta Kišiņevas skatiem un teica, ka mūs vēl labprāt kaut kur aizvestu. Piemēram, uz kādu no Moldovas ciematiem vai Kišiņevas restorānu. Tā arī norunājām, ka iesim uz restorānu un tad mēs viņu ar sievu aicināsim.