156 gadi uz jumtiem
Rīgas Skursteņslaucītāju brālība var lepoties, ka ir vecākā cunfte Eiropā. Biedri tērpjas viscaur melnā, ir savs parādes tērps - melna fraka, balti cimdi un cilindrs. Tāds ir arī štramajam Vilcāna kungam.
Par skursteņslauķi Varim bija jākļūst ģimenes tradīciju dēļ. Reiz Vilcāns parēķinājis, ka visi viņa radi pa tēva līniju kopā uz jumtiem nostrādājuši 156 gadus! Pats Varis - 56 gadus. «Diemžēl ar mani viss beidzas, jo man ir meitas un mazmeita...» skumji nosaka Vilcāns.
Viņa tēvs aizgājis tīrīt debesu skursteņus, kad Varim bija 23 gadi. «Žēl, ka nesanāca parunāt par radiem, par amatu.» Tēvam bijis ko stāstīt: vectēvs piedalījies revolūcijā, bet, kā rados runā, tantei Pēterburgā piederējis pat bordelis, revolūcijas laikā Pēterburgā lielinieki iznesuši veselu kanniņu ar tantes zeltu...
Vilcāns ir no paaudzes, kas redzējis, kā deg Rīga. Kad mazajam Varim bija seši gadi, tēvs Otrā pasaules kara pēdējos mirkļos viņu uzvedis uz mājas jumta Anrī Barbisa ielā un teicis: «Un tagad, dēls, skaties, atceries šo brīdi! Varbūt tu vari būt vienīgais liecinieks...» Kopš tā mirkļa uz Rīgas jumtiem kā valša ritmā ir pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadu.
Labākā dāvana dakterim
Nesenajam infarktam Varis Vilcāns ticis pāri ar humoru: «Nu, bija piemeties infarkts...» It kā runātu par iesnām. Slimnīcā pēc tam teikuši, ka viņu nedrīkst no gultas laist ārā, esot «pārāk žiperīgs». Viņš visam pieiet ar humoru - tur jau tas āķis! Mājās nogulēt esot par grūtu, kaut sen pensijā, Vilcāns turpina dzīvot, kā ieradis, - brauc ar velosipēdu, kāpj uz jumtiem. Rūdījums ir. «Pirms apprecēšanās divdesmit gadus nodarbojos ar loka šaušanu. Piedalījos sacensībās, braucām pa visu padomiju, satikos ar jauniem, sportiskiem cilvēkiem.»
Vilcāns atzīst, ka vecumdienās jūtas labi un jokus mīlot. Viņš mundri secina: «Pareizi jādozē šņabis, ēdamais un darbs.» Dzīvē var visu, jāatceras tikai mēra sajūta. Viņa hobijs ir arī mājas vīna gatavošana. Pašam gan dārzs neliels, bet no ogām vīns sanāk labs: «Kazenes krūmā gatavojas palēnām, kamēr pieliek pudeli ar ogām, laiks paiet.» Viņam patīk eksperimentēt, pagājušajā gadā pagatavojis vīnu no... tomātiem. Visi baudījuši, neviens nevarējis pateikt, no kā gatavots.
Sākumā pret vīndarīšanu Vilcāna kundze Veronika bijusi skeptiska, bet, redzot, ka to var izmantot kā savdabīgu dāvanu, vīra hobijs ticis akceptēts. Vilcāns smaida vien: «Ejot pie daktera, naudu nenesīsi, jo tad jānes daudz. Aiznesot mājas vīnu un vēl laimes pogu klāt, sanāk dakterim labākā dāvana! Un nav nekāds kukulis!»
Laime pamatos
Kad skursteņslauķis parādās uz ielas, daudzi grib pieskarties mundiera spožajām pogām. Reiz Vilcāna kungs braucis pa ielu uz velosipēda, kāds garāmgājējs viņu paķēris aiz pogas un laikam cerējis to noraut. Toreiz pats laimes nesējs nokritis, dabūjis smadzeņu satricinājumu, gulējis slimnīcā, bet poga vesela! Jo skursteņslauķu pogām otrā pusē kā pretpoga iešūts metāla riņķītis. «Ja domā, ka laimes pogu var iegūt, vienkārši noraujot, nekas nesanāks,» brīdina Vilcāns.
Savā juvelierdarbnīciņā viņš pats gatavo skursteņslauķu laimi nesošās pogas. Reiz šādu sudraba pogu ar skursteņslauķa attēlu uzdāvinājis kādam kaimiņam, bet neilgi pēc tam Vilcāns televīzijā redzējis, ka viņa poga iemūrēta renovējamās mājas pamatos! Izrādījās, tā ievietota laika kapsulā un ierakta topošā Rīgas koka arhitektūras muzeja ēkas pamatos, lai nestu laimi. «Vai nav laime?» ir lepns Vilcāna kungs.