Nekas jau konceptuāli nav mainījies - mums rūp, lai dažādas nelabvēlīgas ietekmes nebojā mūsu kā nozares ekonomisko telpu. Mūs varbūt nedzird, iespējams, tāpēc, ka mēs joprojām esam - acīmredzot valsts acīs - nosacīti bezproblēmu zona, lai gan šāds priekšstats ir tiešām nosacīts. Krīze privāto medicīnu skāra pērn ļoti tieši, ar apgrozījuma samazināšanos par 15-30% un no tās izrietošo rentabilitātes kritumu. Mēs redzam izteiktu privāto medicīnas iestāžu īpašnieku maiņu. Turklāt lielākoties tas nozīmē bagāto farmācijas nozares darboņu aktivitātes, un Rīgā faktiski puse no daudzprofila medicīnas centriem ir nonākuši vienās rokās. Tas rada jautājumu, vai neveidojas risks par zināma monopola veidošanos, kas nākotnē diktētu savus noteikumus veselības aprūpei.
Tātad ir krīze, visiem grūti, kādi ir risinājumi?
Mēs redzam, ka medicīnas iestādes mēģina pazemināt savu pakalpojumu cenas. Vienlaikus pieaug izmaksas - sākot ar komunālajiem maksājumiem, beidzot ar to, ka kopš 1. jūlija, «pateicoties» augstākai PVN likmei, par 10% kļuvuši dārgāki visi medicīnas materiāli un iekārtas. Šie pretējie vektori noved pie tā, ka atkal parādās tāda tendence kā finanšu disciplīnas pārkāpumi medicīnas iestādēs, kad mediķi neizsniedz naudas saņemšanu apliecinošus dokumentus. Kas medicīnā, kur pacientu lielākā daļa ir pazīstami, nav sevišķi grūti. Plus vēl ir darboņi valsts iestādēs, kas privāti un nelegāli praktizē, izmantojot valsts resursus. Mēs par to runājam, bet joprojām valda nerakstīta pārliecība, ka ārstiem «būs rūpēties pašiem par sevi», un uz aprakstīto praksi valsts piever acis. Tātad krīzes sekas ir neadekvāta cenu samazināšana plus ēnu ekonomikas iedarbināšana plus kvalitātes samazināšanās - ir tādi medicīnas centri, kas vairs neinvestē kvalitātē, toties cenšas spiest uz mārketingu, skaistu interjeru un tamlīdzīgi.
Vienlaikus no valsts puses pieaug spiediens - piemēram, no nākamā gada būs jāievieš kvalitātes vadības sistēmas. Plus gatavošanās e-medicīnas prasībām utt. Vēl šīm problēmām uzslāņojas mediķu aizbraukšana, kas jo īpaši kopš Vācijas darba tirgus atvēršanās ir kļuvusi ne tikai izteikta, bet arī neprognozējama - kādā konkrētā profesijā pēkšņi pietrūks speciālistu. Šo aizbraukšanu, iespējams, veicina arī tas, ka, ja agrāk bija runa par rekrutētājiem, sludinājumiem, tad tagad daudzus aizvilina jau aizbraukušie ārsti, kuros Latvijā palikušie kolēģi vairāk ieklausās.
Līdz ar to mana prognoze ir, ka diemžēl jārēķinās ar cenu kāpumu, jo pašreizējo līmeni var noturēt tikai uz kvalitātes un nodokļu nemaksāšanas rēķina.
Bilde iezīmēta. Ko privātā medicīna šādā kontekstā sagaida no valsts?
Valstij ir vienkārši jāpērk pakalpojums: labākā kvalitāte par zemāko cenu, un vienalga, kurš to sniedz. Ir jārīko konkursi, pretendentu atlases. Nauda seko pacientam, nevis otrādi, kā ir tagad, kad ierēdnis piešķir kvotu medicīnas iestādei, un, ja tā ir labi ieredzēta, cilvēki laužas uz turieni, veidojot rindas. Valsts nepietiekami izmanto uzņēmējdarbības sviras. Ja runā par budžeta iestādēm, jāsaprot, ka tur neko nevar darīt - tur ir sociālistiska domāšana: cīņa par savu finansējumu kvotu, tās apgūšana, un viss. Tas nav saimnieciski. Rezultātā mēs redzam, ka valsts sektorā veidojas līdzekļu pārtēriņi, savukārt, ja šīs valsts ārstniecības iestādes sāk šaubīties, vai šo pārtēriņu valsts segs, veidojas cilvēka cieņu pazemojošas rindas, un atkal parādās sīkas korupcijas iespējas, kā tikt pie speciālista. Kādi pacientam vēl varianti? Gaidīt uz spontānu izveseļošanos, uz nāvi vai doties maksas medicīnas virzienā, kur, kā jau minēju, ir risks tikt pie lēta, bet nekvalitatīva pakalpojuma. Citiem vārdiem sakot, medicīnas pakalpojumu pieejamība ir stipri samazinājusies.
Plus valstij jābeidz veikt nejēdzīgas investīcijas - tiek ieguldīta milzu nauda ēkās, iekārtās un pēc tam vēlreiz tiek maksāts, šoreiz par iekārtas lietošanu. Rīgas pilsēta... nepietiek, ka pilsētas medicīnas iestāde atbrīvota no nomas maksas, vēl cels modernu poliklīniku, tērēs 840 000 latu PRam... Atkārtoju: valstij ir jāpērk tikai pakalpojumi, un principā valstij nav jāuztraucas, no kurienes rodas iekārtas un darbaspēks. Tad medicīnas nozares subjekti iemācīsies strādāt kā uzņēmēji: rēķināt, riskēt. Cita lieta, ka, lai šāda pareiza sistēma darbotos, ir jāpārskata tarifu sistēma, jo dažos pakalpojumos samaksa ir pārāk zema. Ja tiks sakārtota normāla, konkurenci veicinoša sistēma, uzvarēs stiprākie un gan klients, gan valsts būs ieguvēji. Valstij ir jāsaprot, ka privātais sektors medicīnā nepieciešams, lai demonstrētu, atgādinātu par izmaksu efektivitāti. Ja nebūs spēcīga privātā sektora, valsts sektors turpinās saimniekot kā līdz šim, naudu tērēt nelietderīgi, attiecīgi visu laiku prasīt papildu «piešprices» - ja nedabūs, pieejamība pasliktināsies, kā jau minēju.