Apmēram šādi «ievelk» Viktora Deščenko (1957) personālizstāde jaunatvērtajā fotomākslas galerijā Zazī, kas radusies kā likumsakarīgs paplašinājums Fotoakadēmijai - kursiem, kuri nu jau kādus piecus gadus piedāvā foto un kino nodarbības pie autoritatīviem meistariem.
Izstādes nosaukums Kartogrāfija ir zīmīgs, jo piesaka jaunu vietu Rīgā, kur turpmāk notiks regulāras fotogrāfiju izstādes. Turklāt uzreiz arī delikāti jaušams tāds kā integrācijas aspekts, proti, te, iespējams, radīs domubiedrus un vietu izstādēm krievvalodīgi autori, kas neiekļaujas ne nosacītos latviešu foto tusiņos, ne arī krievu fotodzejnieku grupā Orbīta.
Izstādē redzami melnbalti kadri, kuros apskaužamā nesteidzībā sameklēts, sagaidīts un izvēlēts slavenais izšķirošais acumirklis. Ticībā, ka tāds tiešām ir. Katrs kadrs šeit ir kā pārsteidzoši ilga haika ar tai nepieciešamo didaktiku iekšā, protams. Deščenko maniere ikdienišķas norises tvert daudznozīmīgā, īpaši personiskā rakursā pārstāv tādu kā fotomākslas aktualitāšu vakarējo dienu, modernismam raksturīgo attēlošanas vērto sižetu hierarhijas jaukšanu. Tomēr tas šeit domāts kā kompliments, jo rāda, ka, pašapzinīgi un godīgi īstenota, šī maniere darbojas arī mūsdienās. Tātad - pēc visādiem mēģinājumiem fotografēt, cik nu iespējams, neko viens autors godprātīgi moralizē un, ko nevar nobliezt ar saturu, to bliež ar kāpinātiem tonāliem kontrastiem kā tālajos septiņdesmitajos (nezinu gan, vai tās ir vai nav manipulācijas, varbūt tikai materiālu gaismas jutības efekti). Piemēram, tāda aina - melni slapjš asfalts, pievakares jezga kādā krievu pilsētas ielā… Iela ar visiem autobusiem, mašīnām un cilvēkiem aizstiepjas kaut kur kadra dziļumā, tādā kā klasiskā satekpunktā, bet priekšplānā - reklāmas gaismas kaste ar tekstu doloj paņiku (nost ar paniku). Nevar saprast, ko tieši tur reklamē, laikam kādu laikrakstu, bet pa visu gaismas kasti liels fotoattēls, kur divi cilvēki skūpstās. Viktora Deščenko fotogrāfiju izstādi Kartogrāfija var apskatīt galerijā Zazī Dzirnavu ielā 20 līdz 20. februārim.