Ar pievienoto vērtību
Kad uz biedrības jubileju kājām, ar velosipēdu, ar auto cits pēc cita ar pašu audzētu ziedu klēpjiem un floristikas paraugdarbu cienīgiem pušķiem rokās uzposušies un starodami sāk ierasties Lielvārdes seniori, šķiet, gadu skaitam tiešām nav nozīmes. No viņiem staro tāds optimisms, ko varētu pasmelties saujām. Optimismam ir pamats, jo biedrība tiešām gādā, lai lielvārdiešiem vecumdienās būtu ko darīt.
Pat savā jubilejā Lielvārdes seniori neguļ uz lauriem - Lielvārdes kultūras namā saviem novadniekiem sarīkojuši izstādi Gleznas no senioru kambariem. Gleznas ir fantastiskas, un katrai savs stāsts, kā vecie ļaudis tās ieguvuši: mantotas no vecākiem, dāvinātas 50 gadu jubilejā, mazmeitiņas gleznotas 13 gadu vecumā, no Austrālijas vestas, gulagā ieslodzītā zīmētas. Šī nav vienīgā izstāde, ko rīkojuši pensionāri. «Mums bija senlietu izstāde no tiem pašiem senioru kambariem, no klētiņām, šķūnīšiem, pūralādēm. Tur varēja redzēt zilus brīnumus - kādas tikai mantas nesanesa! Kuzņecova traukus, pirmo televizoru ar ūdens ekrānu priekšā, darbarīkus, etnogrāfiskas mantas. Ar vēsturisku vērtību,» stāsta Nora, bijusī muzeja darbiniece. «Tādas es būtu gribējusi arī savā muzejā. Mums bija arī seno grāmatu izstāde no pensionāru personīgajām bibliotēkām - kādam saglabājusies pat grāmata no 1800. gada! Ļoti vērtīga izstāde. Mums ir brīnišķīgas sēņu izstādes, arī šogad septembrī rīkosim. Tā vienmēr ir milzīga, to novērtē pat Dabas muzeja darbinieki, kuri saka, ka reizēm te mums ir visa kā vairāk nekā viņiem. Izstāžu organizēšanā jau esam ietrenējuši roku. Un katrai izstādei ir kāda pievienotā vērtība. Šogad vēl rīkosim zāļu tēju izstādi,» stāsta Nora.
Sirdij, dvēselei un prātam
Lielvārdes pensionāriem ir savs deju klubiņš, ko paši dēvē par Dzīvesprieka un mundruma terapijas nodarbībām senioru deju kopā Sidrabotie gadi. Tajā iesaistījušies ap 30 dancotāju - ne tikai dāmas, arī kungi. «Puse biedrības dejo!» lepojas Nora.
Pensionāri kopā brauc uz teātriem, koncertē, nūjo, organizē ekskursijas.
«Nupat bijām ekskursijā uz Kihnu salu Igaunijā. Tas bija eksotisks brauciens - diena karsta, plus 35 grādi. Glābiņa nebija pat uz prāmja, bet mūs pa salu vadāja veco laiku smagajās mašīnās. Vējiņš smuki plivināja matus, un to visu izturējām. Ekskursijās vasarā braucam katru mēnesi, bet pārējā laikā katru mēnesi biedrībā notiek kāda tematiska nodarbība, kaut ko mācāmies, darām. Vasarā ceļojam, bet septembrī, tāpat kā bērni iet uz skolu, arī mēs nopietni darbojamies. Ir kaut kas sirdij, dvēselei un arī prātam.»
Lielvārdieši sadraudzējušies ar citu novadu senioriem.
«No Gulbenes pensionāriem pārņēmām prieku dancot. Viņi pie mums atbrauca, nodancoja, mums iepatikās, un gribējām arī savu deju kolektīvu. Esam rīkojuši sadraudzības koncertus. Vēl draudzējamies ar Ķeguma, Lēdmanes, Jumpravas pensionāru biedrībām. Un šovasar mums radās jauni draugi - visiem interesē mūsu senioru rehabilitācijas laukums ar trenažieriem, tā ieguvām draugus no Preiļiem, Kauguriem, Engures, Kuldīgas.»
Palīdz trūcīgajiem
Pirms pāris gadiem pensionāri iesaistījušies labdarībā. «Viens no lielākajiem darbiem ir Eiropas Komisijas pārtikas paku izsniegšana trūcīgajiem novadniekiem. Divreiz mēnesī mums tās atved, sēžam, dežurējam, dalām. Nupat no jūlija nākusi klāt arī otrā kategorija - mazturīgie. Visiem dalām. Tas ir ļoti liels darbs. Vēl, protams, ejam talkās. Vienreiz sakopjam vienu vietu, otrreiz citu. Savulaik ir audzēti stādi pilsētas vajadzībām, lai skaistāka pilsēta,» stāsta Nora.
Taujāju, vai paliek arī kāds brīvs brīdis? «Šis tiešām ir kā darbs. Es jau mājās citreiz pārsakos: iešu uz darbu,» smej biedrības vadītāja. Citos novados gan seniori ne uz pusi nav tik aktīvi.
«Es arī dzirdu, ka citiem grūti ar kopā sanākšanu, saorganizēšanos. Bet mums šeit biedrības dibinātāji ielikuši labus pamatus. Obligāti reizi mēnesī visiem ir jāsanāk. Obligāti! Tas ir pienākums būt, kas disciplinē. Un tā apziņa, ka biedrībā varēs satikt savējos, notiks kaut kas interesants, motivē. Nereti pensionāriem tiek doti arī uzdevumi - jāatnes puķes. Un viņi zina - ja ir komanda «jānes puķes», tad ir jānes puķes. Vai jāaudzē pupas un zirņi, jālasa zāļu tējas, lai būtu mums ziemai. Viņi jūt, ka ir vajadzīgi. Un tas ir otrs lielākais princips, ko biedrībā cenšamies ievērot: vecumdienās ir jājūtas gaidītam un vajadzīgam!» uzsver Nora Ivanova.