Pasaule kopš ulmaņlaikiem un vēl jo vairāk kopš Edvarta Virzas Straumēnu romantisma apdvestajiem Latvijas viensētu laukiem ļoti mainījusies. Protams, zeme kā zeme, meži kā meži un upes kā upes ar nelielām izmaiņām stāv kā stāvējušas. Taču cilvēku un lopu smago fizisko darbu arvien vairāk padara tehnika, tiek selekcionētas aizvien ražīgākas kultūras, pārtikas cenas nosaka tās pieprasījums un (ne)pieejamība citviet pasaulē utt. Vairs nevaram nelikties ne zinis, piemēram, par plūdiem Pakistānā.
Var jau neņemt vērā norises globālajā pārtikas tirgū, taču realitātes ignorēšana lauku cilvēkus tuvinās aborigēnu statusam. Turpināsim dzīvot saskaņā ar savām tradīcijām, pasaule mūs par to apbrīnos, tikai jārēķinās, ka nav tik silts kā Dienvidamerikas mūžamežos. Kaut gan - arī sīkstie čukči izdzīvojuši savās jurtās.
Lai Latvijas laucinieki nepiedzīvotu pēdējā mohikāņa likteni, jāsaprot, ka mūsu identitātei raksturīgas ne tikai labas lietas. Cerams, ka krīze vienu (ne visos laikos raksturīgo) būs mazinājusi, proti, naivo pārliecību, ka siers peļu slazdā («lētie» kredīti) ir par velti un bez nopietna darba var stāvus bagāts kļūt.
Taču galvenā problēma, ar ko nekad īsti neesam tikuši galā, ir viensētas savrupā domāšana. Katram savs sapņu kaktiņš, savs stūrītis zemes tuvāks. Nespēdami valsts līmenī vienoties kopējam darbam, paši sevi norakstīsim un izšķīdīsim citu tautu vidū.