T.A.Alvesa un B.Minca Rīgā runāja par zāļu slēptās reklāmas veidiem un zāļu lietošanas problēmām Eiropā. ES likumdošanā patlaban aktuāls ir jautājums, vai atļaut, ka patērētāji tiek «nodrošināti ar informāciju» par recepšu zālēm. Faktiski runa ir par recepšu medikamentu reklāmu, kas līdz šim plašai auditorijai atļauta tikai ASV un Jaunzēlandē. Latvijas nostāja: nav pieļaujams, ka zāļu tirdzniecības atļaujas turētājam tiek dotas tiesības informāciju par recepšu zālēm pasniegt citādā veidā, nekā tā ir zāļu aprakstā, marķējumā un lietošanas instrukcijā.
Kādas būs sekas, ja direktīva, kas ļauj reklamēt recepšu zāles, tiks pieņemta?
T.L.Alvesa. Recepšu zāļu reklāma ir bīstama, jo stimulē pacientus vērsties pie ārsta un jautāt pēc konkrēta medikamenta. To pierādīja arī pētījums Amerikā. Pagaidām ES ir aizliegts reklamēt recepšu zāles. Taču 8.- 9.jūnijā Eiropas veselības ministri tiksies, lai diskutētu, vai aizliegumu nemainīt. Farmācijas kompānijas vēlas recepšu zāļu reklāmu pasniegt «nevis kā reklāmu, bet kā informāciju sabiedrībai». Taču tā nevar būt patiesa, jo nav neatkarīga. Kompāniju mērķis ir produktu pārdot, un «informācijā sabiedrībai» blaknes netiks aprakstītas.
Vai bezrecepšu medikamentu reklāmu vajadzētu ierobežot?
B.Minca. Domāju, vajadzētu ierobežot. Piemēram, noteikt, kurā laikā reklāma tiek pārraidīta TV, cik bieži tiek atkārtota. Neesmu redzējusi pozitīvu reklāmas piemēru bezrecepšu zālēm. Reklāma TV dod emocionālu vēstījumu. Cilvēki domā, ja bezrecepšu zāles var iegādāties tik viegli, tātad tās ir nekaitīgas.
T.L.Avesa. Arī bezrecepšu zāles ir zāles - ķīmiskas vielas, kuru nepareiza lietošana var apdraudēt veselību, dzīvību. Arī populārās sezonālās zāles, piemēram, pret saaukstēšanos, var pārdozēt.
Vai reklāma var izglītot pacientu?
B.Minca. Reklāmas mērķis ir produktu pārdot. Tādēļ tā vienlaikus nevar būt objektīva. Pacientam grūti izšķirt, kas ir patiess reklāmā, kas - tikai reklāmas triks. Tāpēc viņam noteikti vajag objektīvu, neatkarīgu un nekomerciālu informācijas avotu par zālēm. Ja cilvēks ir slims un meklē risinājumu, reklāma vienmēr propagandēs, ka šis ir ārstēšanās risinājums. Piemēram, antidepresantu reklāma, kas pieejama sabiedrībai Kanādā, parasti ataino noskumušu cilvēku. Un viena tablete pēkšņi atrisina problēmas. Bet, pirmkārt, cilvēkam ir normāli būt dažkārt noskumušam. Otrkārt, tablete palīdz īslaicīgi, bet problēmu neatrisina.
Tādēļ apmācība, kā cilvēkam izvērtēt reklāmu, jāsāk jau bērnudārzā, skolā. Un mēs to arī darām.
Vai zāļu izvēlē atliek uzticēties ārstam?
B.Minca. Jā un nē. Ārstiem ir vairāk zināšanu, viņiem ir medicīniskā izglītība. Bet pētījumi liecina, ka 75- 80% gadījumu ārsti savu izvēli par medikamentu nozīmēšanu arī balsta uz informāciju no zāļu reklāmas materiāliem.
Kā man pārliecināties, ka ārsts izrakstījis iedarbīgākās, nevis dārgākās zāles?
B.Minca. Jautājiet ārstam vai aptiekāram, vai izrakstītās zāles ir vienīgās, kas satur vajadzīgo aktīvo vielu. Varbūt ir citas - lētākas. Kad farmācijas kompānija radījusi jaunu medikamentu, patents uz to ilgst 20 gadu. Pēc tam jebkurš ražotājs var izveidot zāles ar tādu pašu aktīvo vielu, un tās sāk ražot daudzi. Tāpēc tirgū ir ļoti daudz zāļu ar dažādiem nosaukumiem, bet ar vienu un to pašu aktīvo vielu. Vienas lētāks, citas - ne. Jaunās paaudzes zāles parasti ir dārgas. Taču ne vienmēr labākas. Tāpēc nevajag steigties tās lietot. Tikai pirmajos trīs gados tām parādās visas blakusparādības. Blaknes uzreiz nav iespējams apzināties, jo bieži zāles tiek testētas mazās grupās.
Esmu dzirdējusi, ka pasaulē ir tikai 300 medikamentu, kas ārstē. Pārējie ir zāles dzīvesstilam.
T.L.Alvesa. Pasaules Veselības organizācija ir apstiprinājusi 370 būtiskākos medikamentus, kas ārstē 90% slimību. Ir daudz zāļu, kuru efektivitāte nav pilnībā pierādīta, tādēļ tie šajā sarakstā netiek iekļauti. Savukārt ir arī tādas, kas ir ļoti efektīvas, bet kuras var atļauties tikai valstis ar augstu labklājību.