Vispārējais Latvijas sabiedrības noskaņojums neapšaubāmi ir galēji kreiss. Ļaudis grib mazus nodokļus, treknus pabalstus, bagātīgas pensijas, pilnībā apmaksātus, garus bērnu kopšanas atvaļinājumus, bezmaksas medicīnu un izglītību, vienlaikus uzskatot, ka noslēpt kaut ko no valsts vai sīki pablēdīties ir Dievam tīkama lieta. Cilvēki no valsts vēlas tādus labumus, kādus spēj piedāvāt tikai autoritāri sociālistiski vai pat komunistiski režīmi, turklāt arī pašiniciatīvas procents ir ļoti, ļoti neliels. Vienlaikus, pienākot Saeimas vēlēšanu dienai, lielākā daļa vienalga nobalso par labējām partijām, jo izpratne par tādu lietu kā ideoloģija ir kliedzoši zema. Vai, runājot tiešāk, iespējams, tās nav vispār. Un tas rada vilšanās sajūtu, neizpratni par to, kāpēc politiķi rīkojušies tieši tā un ne savādāk.
Kaut vai Valda Dombrovska un Vienotības stāsts. Nav jau tā, ka viņš būtu melojis. Būtībā pirms vēlēšanām godīgi tika pateikts - mēs turpināsim celt nodokļus, mēs turpināsim konsolidāciju, un tev, konkrētais vēlētāj, visticamāk, personīgā dzīve mūsu politikas dēļ tuvākajos gados kļūs vienīgi grūtāka un nabadzīgāka. Taču cilvēki neiedziļinājās, vienalga balsoja, deva mandātu un brīdī, kad Dombrovskis tiešām to visu darīja, bija šokā.
Protams, ka pie tā visa nav vainojami vienīgi vēlētāji. Viņu vainas tur ir tikai tik daudz, ka mūsdienās pateikt - mani politika neinteresē, jau kļuvis par stila lietu. Lai gan, pasakot ko tādu, cilvēks patiesībā vienlaikus atzīst - mani neinteresē mana dzīve. Galvenā atbildība jāuzņemas žurnālistiem, dažādiem sabiedrisko procesu vērotājiem un, protams, pašiem politiķiem. Viņi gandrīz nekad nediskutē par ideoloģiskām lietām, mēs reti zinām, kādi ir viņu principi un vērtības, vienā sarakstā var atrasties cilvēki ar principiālās lietās radikāli pretējiem uzskatiem.
Situācija ir letarģiska un grauž valsti. Un tieši šobrīd ir vēsturiska iespēja to mainīt. Ja Valdis Zatlers izšķirsies nākt politikā, viņam ir iespēja veidot partiju uz ideoloģijas, uz vērtību pamata, jau pašā sākumā pasakot - te ir tas, kam mēs ticam, mēs esam gatavi par to nomirt, un nekas nemainīsies, mainoties mūsu partijas līderiem vai sponsoriem. Mēs esam nevis Zatlera, bet konkrētas ideoloģijas partija (un šajā gadījumā nav pat tik svarīgi, kādas). Diemžēl izskatās, ka Zatlers ir noskaņots šo iespēju izniekot. Līdz šim notikusi koncentrēšanās uz karu pret oligarhiem un skaļiem uzvārdiem, lai gan mēs neko nezinām par Aivara Endziņa, Jāņa Maizīša, Andra Guļāna, Ingunas Sudrabas vai Elīnas Egles politiskajiem vai ekonomiskajiem uzskatiem. Mēs pat nezinām, vai viņiem tādi ir.
Tāpēc, ja Zatlers politikā nāks bez skaidra, negrozāma ideoloģiskā uzstādījuma un nerunās par to ar cilvēkiem, plaisa starp varu un sabiedrību tikai palielināsies, un vilšanās sajūta nākotnē kļūs tikai lielāka.