Lai kā atrunātos, dāvanas gaida visi.
Kā radās tradīcija Ziemassvētkos ko dāvināt? Pirmās rakstos pieminētās Ziemassvētku dāvanas bija mirres, vīraks un zelts, ko trīs Austrumu gudrie nesa Bētlemes kūtiņā dzimušajam bērniņam.
Taču ir arī tādas dāvanas, kuru sagatavošana neprasa nedz zeltu, nedz vīraku. Tās ir dāvanas, kuru sagatavošanā dāvinātājs iegulda savu attieksmi pret dzīvi, pret apdāvināmo un kuru virsvērtība nav taustāma, bieži vien nav apēdama vai mugurā uzvelkama.
Micīte ar zvaniņu
Ilmārs Znotiņš
galvenais redaktors
Mana dēla bērnudārzā ir audzinātāja, kura ziedoja savu laiku, lai kopā ar vecākiem pašu rokām gatavotu dāvaniņas bērniem. Tajā nodarbībā gan nepiedalījās tēti, bet mammas - no lupatiņām, drāniņām, podziņām veidoja veikalā nenopērkamus brīnumus. Sieva pagatavoja rūķi. Klasisks personāžs - kā no Plūdoņa dzejoļa Rūķīši un Mežavecis: «Olektgari vīriņi, sprīdi gari uzači, baltu tāšu micītes...» Tikai pašdarinātajam rūķim bija sarkana micīte ar zvaniņu galā. Bērniem ir daudz visādu mantu, bet tieši tas īpašais rūķis tagad sēž uz dēla gultiņas malas.
Mīlestības pilni meli
Anna Rancāne
žurnāliste
Neatceros īsti tās senās dāvanas, bet gan brīnišķīgo sajūtu, kāda bija, kad, aizbultējušas istabas durvis, abas ar māsu pildījām vecīša maisu, līmējām bārdu, meklējām velteņus, vecāsmātes spieķi un kādu valriekstu, kuru aizbāzt vecītim aiz vaiga, lai balsi nepazītu, lai viņš iepriecinātu un pārsteigtu mūsu mazuļus. Dāviniet bērniem šos labos mīlestības melus, lai viņi tos atcerētos un arī paši reiz kļūtu par Ziemassvētku vecīšiem! Mans Ziemassvētkos dzimušais krustdēls nesen atzinās, ka mūsu inscenētajam Ziemassvētku vecītim ticējis līdz pat sešu gadu vecumam. Šogad uz svētkiem viņš no studijām Nīderlandē atveda paša gādātās dāvaniņas.
Pašgleznota māksla
Laura Šupstika
žurnāliste
Pagājušajos Ziemassvētkos abas ar labāko draudzeni bijām «sausā». Vienojāmies, ka viena otrai uzdāvināsim gleznu par tematu «draudzība». Vienalga - zīmētu, krāsotu, līmētu, bet galvenais - pašu rociņām taisītu.
Tagad man pie sienas ir brīnumskaista glezna, kuru nepārdotu ne par kādu cenu.
Kāzas un slidas
Māris Zembergs
sporta nodaļas redaktors
Jau bērnībā vecāki zināja, ka esmu dulls uz sportu, tāpēc biju tik laimīgs, kad viņi man uzdāvināja slidas un hokeja nūju.
Padomju laikā jau neviens Ziemassvētkus nesvinēja, taču vienus Ziemassvētkus atceros kā dāvanu no drauga. Pats biju apprecējies 1988.gada vasarā, bet tā paša gada 24. decembrī devāmies uz sava drauga kāzām.
Tā kā mums ir daudz radu, pēdējos Ziemassvētkos nolēmām dāvanas sagādāt pēc izlozes. Lai katram zināms, kam ko dāvināt - vecaimātei vai četrgadīgam knauķim. Citādi viens katram sapirkt dāvanas nevar.
Divdesmit pašdarinātu suņu
Aija Cālīte-Dulevska
žurnāliste
Tas notika padomju laikos, 1982. gadā. Pēc ķīniešu kalendāra sākās Suņa gads. Domāju - ko man uzdāvināt, jo nekā veikalos nebija. Tad man radās ideja! Ja nav, ta' nav suņam gaļas! Nolēmu uzmeistarot gadam atbilstošu pārsteiguma dāvanu: no tolaik deficītajām, bet jau tukšajām šķīstošās kafijas bundžām, no Čaklo roku veikala trikotāžas atgriezumiem - rumpim -, dažādu lielumu un krāsu pogām - degunam, actiņām - un kaut kādām it kā kažokādām - ausīm - saražoju kādus divdesmit suņus.
Sākumā uzmeistaroju divus desmitus. Vēlāk man iepatikās, taisīju tos suņus vienu pēc otra, citas dāvanas šķita nepiemērotas... Pārāk parastas.
Dāvanas laimībai
Guntis Bojārs
galvenais redaktors
Esmu centies sagādāt pārsteigumus un varu padalīties. Ja nu galīgi nav bijis ne laika, ne līdzekļu, lai iegādātos dāvanas veikalos, tad iesaku apdāvināmo pārsteigt tā: kaut par pēdējo naudu jāiegādājas āra sveces, jāsaliek sirds formā sniegā iepretim logam un jāaizdedzina. Tad jādodas pie apdāvināmā, jāpasaka, lai aizver acis, jāpaņem pie rokas un jāpieved pie loga. Laimība garantēta!
Vēl var salikt uz paplātītes dažādus trauciņus ar našķiem - riekstiņiem, rozīnēm, konfektēm, cepumiņiem - un vienā no trauciņiem ielikt gredzentiņu. Šī dāvana der ne tikai bildinot.
Ja mājās nav eglītes, tad var izlīdzēties tā - dabūt kaut mazmazītiņu egles galotnīti, kas palikusi eglīšu tirdzniecības vietā, un kā rotājumu izmantot, apliekot ap mazo eglīti pērļu kaklarotas virteni. Padārgi, bet iespaidīgi!
Aploksne ar rekomendāciju
Vikija Valdmane
galvenā redaktora vietniece
Vienmēr apbrīnoju tos, kuri var izdomāt un paši pagatavot interesantas dāvanas. Es zinu, kas manējiem mīļajiem ļoti vajadzīgs, un to arī cenšos sagādāt... naudā. Ielieku lielā, sarkanā aploksnē un virsū uzlīmēju to lietu, ko apdāvināmajam vajadzētu iegādāties. No žurnāla izgriežu skaistu attēlu un uzlīmēju. Piemēram - skaistu zābaku bildīti.
Saldums uz mēles
Anda Asere
žurnāliste
Pagājušā gadā dāvināju paštaisītas ziepes, brošas un konfektes, arī šogad dāvināšu pašas rokām veltas konfektes un trifeles, kas nez kādēļ garšo daudz labāk nekā veikalā nopērkamās.
Saskrūvēju lampu
Māris Ķirsons
žurnālists
Nepiekrītu tiem, kuri smīn par dāvināmām čībām vai zeķēm! Tieši uz Ziemassvētkiem siltas vilnas zeķes ir jādāvina.
Es sagādāju tādas dāvanas, par kurām labi zinu, ka apdāvināmajam tās noteikti būs vajadzīgas. Reiz bija tā, radiniekam ļoti vajadzēja naktslampiņu. Visi viņam teica, ka nevajagot neko, lai liekoties mierā. Viņam bija tik nolietota naktslampa, ka bail. Laikus Rīgā iegādājos, aizvedu uz laukiem, saliku, saskrūvēju un pateicu: «Tā, tas tev Ziemassvētkos!» Sākumā radinieks pukstēja, ka neko taču vairs nevajagot, bet lampu, protams, lietoja un bija priecīgs.
Ja es nezinu, ko kādam vajag, tad kā dāvana vienmēr noder Laimas Prozit konfekšu kaste vai šampanietis. Ja pats apdāvinātais neizmanto, lai citus uzcienā!
Buča un izmaksāts benzīns
Didzis Meļķis
komentāru nodaļas redaktors
Visgrūtākā dāvanu gādāšanas pieredze kā pieaugušam cilvēkam man ir dāvanu pasniegšana vecākiem: jebkas no sakarīga uzdāvinātā tiek fetišizēts un iebāzts sekcijā aiz stikla. Atliek dāvināt kaut ko ļoti praktisku, ko aiz stikla taču neliks!
Pašam vislabākā dāvana aizvien ir gaidītu un lūgtu viesu klātbūtne. Sarunājam, ka viens atvedīs šo, cits - to, bet vēl kāds - neko un kāds cits kādam vēl degvielu izmaksās. Kas tur ko kompleksot?
Vēl nesen saņēmu vienu no lielākajām dāvanām mūžā - meitas buču uz vaiga par kāroto kurpju pāri. Ne dārgas, ne zīmolainas, bet vienkārši īstās, un ne par kurpēm vai buču ir runa. Neba nu pirmā tāda. Vienkārši kaut kā pa īstam to sajutu. Un to, ka pašam tajā vecumā nebija tēva, no kā kaut ko saņemt un kam pateikties. Mēs noteikti viens otram esam vislabākās dāvanas.