Neimaņu ģimenes sarežģīto likteni, nabadzības žņaugto ikdienu «sociālisma paradīzē» un riskanto vēlmi to pamest svētdienas vakarā filmā Bēgšana no Kubas Latvijai pavēstīja TV3 raidījums Nekā personīga.
«Es negribu darīt tā, kā darījuši tūkstošiem kubiešu, kas bēguši laivās un gājuši bojā okeānā. Es gribu palikt dzīvs un palīdzēt savai ģimenei,» intervijā žurnālistei Oditai Krenbergai saka vecākais ģimenes dēls Linards. «Es prasīšu, lai man kā Latvijas pilsonim ļauj pamest šo zemi. Tas būs grūti. Mani pazeminās darbā, kā ideoloģiski neuzticamam neļaus strādāt ar studentiem. Draugi novērsīsies, jo baidīsies no represijām. Bet es esmu tam gatavs.»
Odita kopā ar operatoru šajā stāstā spēlē lielāku lomu nekā žurnālistam parasti atvēlēta, - dokumentē notiekošo. TV komanda ģimenei nogādāja visus nepieciešamos dokumentus, lai valdība varētu lemt par pilsonības piešķiršanu Diānas Neimanes dēliem, kas ļautu viņiem legāli pamest salu un atgriezties Latvijā. TV cilvēki dokumentus pēc tam nodeva kādas ES valsts vēstniecībai Havanā (tuvākā Latvijas vēstniecība ir Kanādā), kas tos kopā ar videokasetēm nogādāja Rīgā. Odita stāsta, ka šoreiz Latvijas iekšlietu un ārlietu iestādēm jāsaka paldies, jo tās darījušas visu, kas viņu spēkos.
Par ģimeni Latvijā uzzināja tā, kā parasti notiek tikai filmās. Grupa deputātu 2007.gadā devās vizītē uz Kubu, kas izskatījās pēc atpūtas brauciena par valsts naudu. Vienam, Vjačeslavam Stepaņenko, pēc Rīgā nesen izdarītas operācijas Kubā kļuva slikti. Viņš nonāca slimnīcā. Par pacientu uzzināja kāds gaišmatains, zilacains ārsts, kura māte izrādījās latviete. Diānai izdevās sarunāt tikšanos ar deputātiem. Oficiālais pavadonis latviski nesaprata.
Diāna lūdza deputātu palīdzību izbraukšanai no Kubas. Tur viņa bija nonākusi, jaunībā apprecēdamās ar Rīgā studējošu kubiešu jūrnieku. Viņa gribēja aizbraukt pēc PSRS sabrukuma, kad Kuba vairs nesaņēma palīdzību. «Viņi dzīvoja bez maizes, bez nekā, pārtika gandrīz no cukurūdens. Viņai pašai bija izdevies kādu reizi izrauties uz Rīgu un nokārtot pilsonību, bet tās nebija bērniem. Vīrs bija pateicis - vari braukt, bet līdzi varēsi ņemt tikai vienu. Kurš brauktu?» saka Odita.
Diāna izšķīrās no vīra. Pēc tēva nāves viņas māte Rīgā pārdeva dzīvokli un aizbrauca pie meitas, lai ģimenei būtu no kā iztikt. Kad nauda beidzās, viņa atgriezās Latvijā un tagad dzīvo pansionātā, gaidīdama ģimenes atkalapvienošanos.
Sakrita, ka pēc deputātu vizītes uz Kubu grasījās braukt TV3 komanda, lai gatavotu filmu, kāda ir dzīve valstī - sociālisma eksperimentā, kuras vadonis kļūst arvien vārgāks. Viņi uzmeklēja Diānu.
Diānas ģimene bija pateikusi kaimiņiem, ka pie viņiem brauc radi no Latvijas. Tādējādi filmēšanas grupa, tēlodama tūristus, ar mazo kameru netika pieķerta. Nosūdzēšanas sistēma Kubā darbojas lieliski - vienā dienā nolēmuši ierakstīt interviju ar automehāniķi, kas labo mašīnas - graustus, nākamajā pie viņiem viesnīcā atskrējuši vīrieša kaimiņi ar viņa lūgumu safilmēto nekur nerādīt, jo jau iepriekšējā vakarā viņš piedzīvojis drošībnieku vizīti.
Par pilsonības piešķiršanu Diānas dēliem (nav šaubu, ka viņiem tā pienācās, jo ir arī abiem vecvecākiem) slēgtā sēdē lēma Ivara Godmaņa valdība. Tad arī atmests agrākais plāns mēģināt bēgt, piemēram, no Venecuēlas, kur Linards kā ārsts varētu tikt nosūtīts strādāt. Latvijas pilsoņi tagad oficiāli lūguši Kubas varas iestādes ļaut viņiem aizbraukt no valsts. Odita domā, ka pozitīvu rezultātu varētu nodrošināt fakts, ka ģimene ir ES valsts pilsoņi. Tā atšķirībā no ASV ir atcēlusi tirdzniecības ierobežojumus, un tas varētu komunistisko režīmu atturēt no skandalēšanas un attiecību bojāšanas. Uz atbildi ģimene cer jūnijā.