Lai ko uzrunās, sēdēs stāstītu pilsētu vadītāji vai mārketinga speciālisti, pilsētas svētki, vismaz Latvijā, nav domāti pašiem pilsētniekiem. Ir jādabū uz pilsētu tūristi, kas šeit atstātu savus ziemas ietaupījumus, un vēlams, lai attīrīšanas process notiktu nemanāmi.
Tāltālajos XX gadsimta astoņdesmitajos gados manā ģimenē viesības, kurās aicina draugus un radus, svinēja tad, kad bija par ko. Protams, nekad nebija tā, ka kāda jubileja tiktu aizmirsta. 1.septembrī man varbūt nebija naudas, lai ietu ar klasesbiedrenēm uz kafejnīcu, bet mājās vienmēr bija izcepts kēkss un gaidīja kakao. Un svētku sajūta bija, jo tā sajūta ir tad, kad tevi atceras un mīl savā ģimenē. Vispirms.
Dažas dienas pirms Jāņiem ar dzīvesbiedru pabijām Pēterburgā, un sagadījās, ka esam iekļuvuši pilsētā, kas gatavojas saviem svētkiem. Sārtās buras ir svētki pilsētas mācību iestāžu beidzējiem, Ņevas abos krastos tiek būvētas skatuves, vislielākā no tām atrodas pie Ermitāžas, bet skaistākā svētku daļa noris uz pašas Ņevas. Tieši svētkos gan tā arī nenokļuvām, jo bija jādodas prom, turklāt neesmu pārliecināta, ka būtu vēlējušies ieraudzīt, kas notiek uz slāviskā krāšņumā rotātajām skatuvēm. Bet mēģinājumu uz upes gan redzējām. Ap vieniem naktī, kad tika pacelti tilti, pa upi traucās burinieks ar sārtām burām, tam sekoja un no visām pusēm lenca nelieli kuterīši, baržas - viss iespējamais, ko var nosaukt par ūdenstransporta līdzekli. Ņeva murdēja. Uz pasākumu, protams, pulcējas jaunieši, bet dodas arī visa ģimene, vecmāmiņas ieskaitot. Un visas dienas pirms svētkiem pilsētā pastaigājas lepni jaunieši ar abiturienta lentēm pār plecu, meitenes neiedomājamās frizūrās, īpaši aizkustinoši izskatīdamies no rītiem, piena krāsas naktīs skan garo pārtiju tuc-tuc, kas netiek pagriezts klusāk pēc vienpadsmitiem...
Bet stāsts ir par to, ka svētku iecere - veltīt to jaunajiem pilsētniekiem - ir veiksmīgs lokālā patriotisma piemērs. Jo pat tad, ja tas Gena nav bijis nekāds spīdeklis klasē, nevar nesajust atbildību, ja tava pilsēta lepojas ar tevi.
Pilsēta nav noteikts daudzums ielu, akvaparku vai bērnu pilsētiņu. Pilsēta ir noteikts daudzums iedzīvotāju, kuru vajadzībām vajadzētu būt svarīgākām par abstraktu pilsētas tēlu, jo tieši viņi, kas palikuši bez darba, kuru slodzes, bet ne darba apjomi, ir samazināti, kuriem iekārtotās brīnišķīgās darbavietas piedzīvo štatu samazināšanu, kuru nomāktās sejas un nakts izmisums, domājot par to, kas gaida ziemā, ir pilsētas asinsainas sarkanie un baltie asinsķer-menīši.