Bļodā bijusi brieža gaļa, ko kungs pats nomedījis kopā ar jau augšminēto Ventspils uzņēmēju. Viesošanās notika nākamajā dienā pēc _Latvijas lepnuma_ ceremonijas ieraksta, kurā bija arī Ulmanis. «Vaira kā mūris nostājās priekšā, es nekur netiku,» Ulmanis skaidrojis Ilzei, kādēļ pēc ceremonijas nepiegājis parunāties, bet atbraucis ciemos. Kopš tās dienas Ilze piedzīvo atbalstītāju uzlidojumu.
Zatlers un Ulmanis
Ilze Ābola ir mamma pieciem pašas bērniem un pieciem audžubērniem. Kad pēkšņi nomira vīramāsa Dace, viņas pieci bērni nonāca bērnunamā. Ilze ar vīru Andri pieļāva domu, ka pie pirmās izdevības ņems viņus pie sevis. Pēc nepilna gada Ilzi satrieca vīra nāve. Bet viņa turējās un, lai arī bija palikusi viena, bērnus pie sevis paņēma. Savulaik bija pārdzīvota arī mammas nāve, jo teju desmit gadu Ilze bijusi mamma arī savām divām jaunākajām māsām un brālim Andrejam. Ar rocību nebija spīdoši, jo Ilze ir vienīgā pelnītāja. Viņa strādā maiznīcā Ventspilī. Arī decembra vakarā, kad TV3 rādīja Latvijas lepnuma ceremoniju, Ilze strādāja. Televizors bija ienests ceptuvē, un ik pa laikam viņa uzmeta tam skatu. «No pašas ceremonijas klātienē atceros maz, jo nemitīgi slaucīju acis,» Ilzi aizkustinājuši visi Lepnumi. Tā kā pasākums bijis ar humora pieskaņu, vienbrīd Ilze nav sapratusi, vai raud aiz prieka vai aizkustinājuma. Kad apsveikšanas laikā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu apskāvusi, Ilze atkal neesot spējusi novaldīt asaras. Bet ko Vīķes kundze tik ilgi Ilzei čukstēja ausī pēc oficiālā apsveikuma? «Viņa pateicās par to, ka esmu. Par to, ka citi bērnus nodod bērnunamā, bet es paņēmu pie sevis.» Ilze smej, ka nedaudz «atžirgusi» pēc pasākuma, jo automašīnai nedarbojies sildītājs, tāpēc neturējies zobs uz zoba.
«Pasākums bija ļoti, ļoti skaists. Pēc tam nedēļu lidoju no tovakar uzņemtās enerģijas.» No tās dienas laba vēlētāju un atbalstītāju bijis daudz. Neilgi pēc Ulmaņa ciemošanās paviesojies Zatleru pāris. Kā privātpersonas. Kādu dienu Ilze saņēmusi zvanu no Valsts prezidenta kancelejas, jo vajadzējis noskaidrot, kur meklējamas Līdumnieku mājas. «Ja mūsu māja būtu kartē, Zatleri nokristu kā sniegs uz galvas, bet mūsu mājas nav kartē, tāpēc arī zvanīja.» Zatleri atveduši kārumus, taču tas jau nav svarīgākais - kopā sarunās bijis ļoti jauki, viņi paspēlējušies ar bērniem.
Neesmu viena
Nākamajā dienā pēc Lepnuma ceremonijas daudzus zvanus saņēma arī TV3. Cilvēki vēlējās atbalstīt Ilzi morāli, materiāli, finansiāli. Viens gribēja dāvāt rotaļlietas, cits gultas. Lai Ilze saņemtu palīdzību, kas vajadzīga visvairāk, raidījuma Bez tabu komanda sadarbībā ar ziedot.lv izveidoja ziedojumu kontu. Ar nelielu sižetu vēlreiz atgādināja par Ilzi, kā arī uzaicināja visus Ilzes «ābolīšus» apmeklēt Rīgas zoodārzu. «Un šosvētdien mēs visi braucam uz operu - uzaicināja,» priecājas Ilze un piebilst, ka februārī uz operu dosies divatā ar Ilzi Jaunalksni, kura bija viena no sveicējām ceremonijā, jo opera dāvinot vairākus izrāžu apmeklējumus.
«Beidzot ir sajūta, ka neesmu viena. Esmu vajadzīga. Tā esmu pērusies, ņēmusies un pēkšņi tā palīdz. Nevaru izteikt, cik gandarīta un pateicīga esmu.» Atbalstītāji uzrodotieties pēkšņi un sadzīviskās situācijās. Nesen Ventspilī pirkusi kvēlsveces busiņam. Kad devusi naudu, saimnieks teicis: «Varbūt es neņemšu visu!» - «Kā - neņemsit?» - «Jums tā lielā ģimene.» To stāstot, Ilzes balss aizlūst. «Tajā pat laikā ir tādi, kas norej.» Pēc publikācijas vietējā avīze par Ilzi kā Latvijas lepnumu laikraksta interneta versijas komentāros viņa aplieta lamām: tie bomži, dzērāji. Tā kā daļa no teju 100 komentāriem bija naidīgi, iespēja komentēt tika slēgta, arī izlasīt tos nevar. Ilze izlasījusi vien dažus, atpazinusi rakstītājus un jutusies pazemota. Nu bet kas tie par cilvēkiem?! Ilze nevēlas stāstīt par nesaskaņām ar kaimiņiem, jo «vairāk uzmanības viņiem pievērsīs, jo trakāk. Gan tikšu galā. Skauģi bijuši un būs vienmēr.»
«Māšel, turies,» nesen uzmundrinājusi māsa, kad Ilze teikusi, ka apmulsusi no palīdzības. Palīdzētāju ir tik daudz, ka Ilze nevar tos saskaitīt un atcerēties: vieni atsūta kliņģeri, otri sola drīzumā izremontēt māju, trešie saremontē par velti busiņu. Pa šo laiku viņa saņēmusi daudz jauku, uzmundrinošu vēstuļu. «Man grūti atrast vārdus, kā pateikties. Man jāraud uzreiz, kad par to domāju. Mīļš, mīļš paldies visiem!»