gadā ieguvis I vietu prestižajā un supergrūtajā Beļģijas karalienes Elizabetes konkursā. Sergejs sadarbojas ar mūsdienu izcilākajiem diriģentiem, ieskaņojas franču elegantajā skaņu ierakstu namā _Naive Classique_, daļu klausītāju apbur ar neiedomājamu atdevīgumu spēlei, citus kaitina ar neatkarīgo viedokli. Kopš 1993. gada viņa mītnesvieta ir Vācija, taču Sergejs joprojām uzskata sevi par pilnasinīgu armēni. Viņš ir viens no tiem mūzikas apmātajiem, kas, pēc paša vārdiem, pa īstam dzīvo uz skatuves. «Uz zemes es tikai eksistēju,» viņš saka, un balsī ir nevis noguruša ģēnija patoss, bet tāds kā vienkārša puiša izbrīns pašam par sevi.
Kādā intervijā teicāt, ka pēc koncerta jūs pārņem pilnīga tukšuma izjūta.
Uz skatuves patērēju ļoti daudz enerģijas. Tāpēc man ir tikai kādi 45 koncerti gadā. Vēlos, lai katrs koncerts būtu kas īpašs. Nevis - atnācu un nospēlēju. Ja tu spēlē 150 gadā, tas jau ir autopilots. Man svarīgi nezaudēt sajūtu, ka, iznākot uz skatuves, sākas svētki. Var teikt, ka es dzīvoju šīs sajūtas dēļ. To, ko jūtu uz skatuves, tās emocijas, ko man dod mūzika, es normālajā dzīvē nevaru saņemt.
Jūsu aģentūra (Askonas Holt) ļauj jums uzstāties tik, cik vēlaties. Vai tas nav retums mūsdienās?
Man ļoti veicies ar aģentiem - Marku Hildrū un Rupertu Čendleru, kuri mani paņēma dažus mēnešus pirms Sibēliusa konkursa, kurā savulaik uzvarēju. Dziedātājs Barsegs Tumanjans, mūsu ģimenes draugs, iedeva Markam manus ierakstus un teica - paklausies. Ja tu vienkārši aizsūti savus ierakstus, tas ir tikpat kā nosūtīt anonīmu vēstuli - neviens neklausās, uzreiz met miskastē. Protams, liels iespaids bija manam tēvam, kurš mani ļoti sargāja no visa šī biznesa. Patiesībā nezinu, kas es būtu bez saviem vecākiem. Man liekas, es nekādi nebūtu ticis šajā līmenī. Domāšanas ziņā vislielāko ieguldījumu devis tētis.
Jau no agriem gadiem sapņojāt kļūt par starptautiski pazīstamu solistu?
(Ar smaidu.) Jā, kad jūs tā vaicājat, tad es to tagad apzinos. Agrāk? Abi vecāki ir pianisti. Divus gadus vecākā māsa arī ir pianiste, ģimenē bija jau pāmēru daudz klaviernieku, tādēļ vecāki nolēma, ka es spēlēšu vijoli. Neviens neko nespieda. Atceros, ka man viss padevās viegli. Bija vairāki skolotāji, taču par īstu vijolnieku mani padarīja Jozefs Risins (kurš, starp citu, dzimis Rīgā. - O. S.). Tiesa, mums palaikam bija mazas domstarpības, jo es visu gribēju darīt tikai tā, kā pats vēlos.
Ko jūs atceraties no tiem astoņiem gadiem, kurus nodzīvojāt Armēnijā? Vai vispār jūtaties kā armēnis?
Sirsnīgi mīlu Vāciju, taču nepārprotami esmu armēnis. Mēs ar māsu augām stipri armēniskā garā arī Vācijā. Savas saknes jūtu spēcīgi. Katru gadu cenšos izbrīvēt laiku, lai vienu mēnesi padzīvotu Armēnijā, un ikreiz sniedzu koncertus. Kāda tur ir publika!
Latvijā ir varbūt mazliet vienveidīgs priekšstats par Armēniju - pirmais nāk prātā duduks un paskumja mūzika.
Tas nav nepareizs priekšstats. Armēņu mūzika patiešām ir skumja. Domāju, ka tas ir mūsu vēstures dēļ. Armēņi ir stipri melanholiski. Armēņu acis ir skumjas, tās vienmēr nolaižas. Un duduks man patiešām ļoti patīk.
Runājot par jūsu paša raksturu un armēnību, - iespaids, ka tiecaties pēc dramatiskas mūzikas un tajā pašā laikā esat ļoti introverts.
Protams, man patīk drāma, patīk traģiska mūzika, tie ir armēņa gēni. Viens no mīļākajiem koncertiem ir Šostakoviča Pirmais. Es vispār arī kā cilvēks esmu ļoti introverts, normālajā dzīvē neko daudz uz āru nerādu. Savukārt uz skatuves arī neko speciāli nedaru, taču uzkrātās emocijas vienkārši izlīst.
Kaut kur lasīju, ka jūs nosauca par savas paaudzes labāko vijolnieku. Kā reaģējat uz šādiem skaļiem izteicieniem?
Lai runā...Man nav īpašu iebildumu. Taču, runājot par paaudzēm, man ir tāda sajūta, ka esmu piedzimis par vēlu. Tas, kas notiek mūslaiku mūzikas pasaulē, šovs, biznesa taisīšana... Nav svarīgi, kā tu spēlē, svarīgs ir tavs portfolio. Kā tu izskaties, kāds dzīvesstāsts. Ja vecāki tevi bērnībā sita, tas ir teicami. Sanāk superīgs stāsts. Vai arī - ja sāki karjeru kā opernama apkopēja un kļuvi par dīvu. Ir ļoti maz menedžeru, kam būtu sajēga par mūziku. Menedžeris uz tevi skatās kā uz produktu un domā, kā tevi pārdot. Nav svarīgi, kā tu spēlē.