Tā nevajag braukt virsū skolotājiem. Klasē 20 - 30 bērnu un kāds ar īpašām vajadzībām, ko viņš reāli var izdarīt? Neko. Ja īpašajam tiks pievērsta tam pienākošā uzmanība, pārējie 20, 30 paliks bešā. kāmis
Protams, ka nezina, es arī pie LU pasniedzējiem pārliecinājos, ka nav ne jausmas, lai gan manā mīļajā Zviedrijā šo problēmu cītīgi risina: ir speciālas ierakstītas mācību grāmatas, lai to pašu, ko citi lasa, var klausīties, ir speciālas klases, un, galvenais, skolotāji un vecāki tiek informēti, lai nav tā, ka pusmūža cilvēkam jāraud aizkustinājuma asaras, ka beidzot iemācījies darbības ar daļskaitļiem (iepriekš ne skaitļus spēja atšķirt, ne to, kur tiem augša, kur apakša). Ieva
Arī gadus 20 un 15 atpakaļ pedagogi neko nezināja par disleksiju... Skolā man tādēļ diezgan nelabi gāja. Pati par disleksiju uzzināju, studējot psiholoģiju!! Liels atvieglojums bija, uzzinot, ka neesmu bērnībā bijusi ar uztveres traucējumiem vai arī atpalikusi.. Tiešām man, uzzinot par disleksiju, pārgāja viens no dzīves lielākajiem kompleksiem, ko ieguvu pateicoties neprofesionāliem lauku skolu sākumskolas skolotājiem...izglītība
Skolotāji ir vienaldzīgi, tur tā nelaime. Ar manu bērnu vienā klasē mācījās kāda meitenīte, kurai skolotāji tik lika un lika divniekus (pēc 5 ballu sistēmas), kamēr vienas skolotājas vietā atnāca cita un tajā pašā dienā konstatēja, ka tas bērniņš slikti redz... (Protams, to vajadzēja zināt vecākiem.) Nu nu
Mūsu skolās pat ar visniecīgākajiem kustību traucējumiem bērnam normāli nav vietas. Skolotājas audzina vairākas klases, nav palīgskolotāju utt. Daudziem bērniem nebūtu jāsēž mājmācībā. Aģents