kritiķis
Pētot vārda «provokatīvs» etimoloģiju, ir skaidrs, ka provocēt nozīmē - izaicināt, uzrunāt, aizskart, mudināt diskusijai vai strīdam. Tātad māksla a priori sabiedrības dzīvē pilda - un tai pienākas pildīt - provokatora funkciju, citādi tā ir remdena - nekāda, nevajadzīga. Tādēļ es īsti neizprotu provokācijas īpaši akcentēto jēgu teātrī, manuprāt, jēdzienus «provokatīvs», «skandalozs», «nebijis» visbiežāk izmanto drīzāk kā reklāmas instrumentus. Jo, lai cik tas šķistu bēdīgi, zinot kultūras vēsturi, var apgalvot - viss jau ir bijis. Kaili ķermeņi, nenormatīvā leksika, tabu tēmas, politiskas «negantības» - arsenāls, ko teātris piekopis gadsimtiem. Šekspīrs un Aristofans, piemēram, bija ļoti rupji autori, grieķu teātris - neķītrs līdz nemaņai. Provokācija patiesībā ir kultūras konteksta jautājums. Ja Latvijas lielajos teātros valda kases gabali, komēdijas, mūzikli, grezna izklaide, jo, lūk, «tautai vajag atpūsties - dzīve tāpat jau smaga», īsta provokācija būtu ignorēt šādu nicīgu teātra attieksmi pret skatītāju - ak, ko tad viņš, nabags, lai tak papriecājas par savu naudu. Taču, iespējams, radoša provokācija ir arī uzturēt kvalitatīvā līmenī šo «izklaides garaini/sērgu» - ja jau kuģis grimst, tad labāk ar mūziku! Joks. Pa īstam provocēt teātrī šodien nozīmē rosināt domāt un neturēt skatītāju par muļķa lopiņu, kam parāda pliku pakaļu, un viņš refleksīvi zviedz, bet cienīt viņu. Grozies, kā gribi, - vēsturē paliek nopietnā māksla.
Edīte Tišheizere,
kritiķe
Profesija liek man uztvert vārdus kā nozīmi, nevis skaņu. Vārdam «provokācija» tādas ir divas: kūdīšana uz darbību, kas rada kaitējumu pašam darītājam, un kāda procesa izraisīšana. Mākslā, protams, svarīga ir šī otrā nozīme. No savas pieredzes es latviešu teātrī varētu minēt trīs būtiskas provokācijas. Nepanesamā teātra arteļa sākto seksualitātes akcentēšanu un apspēlēšanu visos iespējamos veidos pirms gadiem divdesmit, Alvja Hermaņa tēzi, ka ikviena cilvēka dzīve ir interesantāka par jebkuru Šekspīra lugu, un Viļa Daudziņa (un Hermaņa) Vectēvā sākto pētījumu par latvieša kā indivīda vēsturiskās izvēles iespējām. Viena no visu laiku lielākajām provokācijām man liekas Staņislavska sistēma kā mēģinājums aizsniegt zemapziņu ar prātu un metodi. Par pirmo nozīmi runājot - tāda ir jebkura garlaicīga izrāde, kas izsauc sliktas jūtas un iešanu prom cēliena vidū. Par provokāciju kā skandālu var runāt agrā profesionālajā jaunībā. Vēlāk parasti iestājas humora sajūta.
Henrieta Verhoustinska,
kritiķe
Kopš Alvis Hermanis nolēmis «bliezt ar maigumu», ļoti grūti iedomāties provokāciju latviešu teātrī. Skaidrs, ka tie laiki, kad par izaicinājumu publikas jutekļiem kļuva kailas ķermeņa «tabu» zonas parādīšanās vai necenzētu vārdu lietošana, sen pagājuši. Pirms 120 gadiem čurājot uz publiku, Franks Vēdekinds pauda ne tik daudz attieksmi pret buržuāziju kā apreibuša jaunekļa bezbēdīgo drosmi. Kopš tā laika provokācija vācvalodīgajā teātrī nozīmē, ka aizskarti tiek nevis kādi «viņi» - deputāti, oligarhi vai vienkārši margināļi -, bet visi zālē sēdošie. Mēģinot iztēloties latviešu skatītājus, kam no skatuves uzklūp tā, kā, piemēram, gānot austriešus, Vīnes Burgtheater to dara Jelinekas un Bernharda lugu iestudētāji (dramaturgs pēc tam uz ielas dabū ar spieķi pa galvu no garāmejošas kundzītes), - nezinu, vai šāda provokācija izdotos. Kaut noderētu. Mana košākā atmiņa no Dž. Dž. Džilindžera Nekrofila, kurā stundas garumā apstāsta dažādas seksa iespējas ar līķiem, ir nevis tēma vai aktieru spēle, bet skatītāju pieklājīgie apklausi izrādes beigās. Par apzinātiem provokācijas mēģinājumiem vācu asi sociālā teātra garā uzskatu Viestura Kairiša pēdējās izrādes Nacionālajā teātrī, kas diemžēl nebija drosmīgas līdz galam, ieslīgstot estētiskā nenoteiktībā, pirmkārt, un sastopoties ar miegainu publikas neizpratni, otrkārt.
Ģirts Ēcis,
režisors un aktieris
Iepriekšējā gadā, manuprāt, bija divas pretējas, bet ļoti spēcīgas provokācijas, izņemot vēlēšanas. Pirmā - asprātīgā, naivā provokācija ar meteoru, kuras mērķis bija ļoti merkantils, bet uz kuru arī uzķērās visa pasaule, otra - nožēlojama, tās mērķis bija atgādināt Latvijas pilsoņiem, kas ir saimnieki Rīgas ielās, - operas mākslinieku publiskā pazemošana. Uzskatu, ka provokācija var būt tikai dzīvē. Mākslā, konkrēti teātrī, provokācija ir likumīga, tā ir iepriekš ielikta, un skatītājs ar to rēķinās, tātad tā vairs nav nekāda provokācija.
Viedokļus apkopoja Undīne Adamaite