Jautrās vecmeitas tusē
Pēc Dailes teātra trešās studijas beigšanas Ludmila Leimane gandrīz trīs gadu desmitus Jaunatnes teātrī atveidoja neskaitāmi daudz lomu. Ritēja skaista un interesanta dzīve. 1965. gadā viņa apprecējās ar Jaunatnes teātra aktieri un režisoru Jāni Vītoliņu. Tajos laikos arī radās ideja par Sīmaņdienas ballēm: «Jānis, kura otrais vārds bija Sīmanis, reiz 5. janvārī izdomāja, ka Jāņu Latvijā daudz, bet Sīmaņu maz, un nolēma turpmāk ik gadu šajā dienā pulcēt draugus.» Jāņa šai saulē nav jau 12 gadu, bet tradīcija joprojām dzīva. Sīmaņos tagad jau pie Ludas pulcējas vecmeitas. Luda smej: «Pirms vairākiem gadiem Singa (Vera Singajevska - red.) VEF Kultūras pilī iestudēja Tijas Bangas lugu Septiņas vecmeitas. Tajā spēlējām visas bijušā Jaunatnes teātra dīvas - Elvīra Baldiņa, Velta Skurstene, Astrīda Gulbe, Astrīda Vecvagare, Tamāra Soboļeva, Anta Krūmiņa, pati Singa un es. Kā vienmēr mūs izrādei sagatavoja bijusī Jaunatnes teātra frizierīte Zaiga Fridrihsberga. Līgavaiņa lomā bija Ivars Brakovskis. Viņu lugā dabūja Astrīda Vecvagare, pārējās palikām ar gariem deguniem, vecmeitās. Turamies kopā ne tikai Sīmaņos, sanākam vārda un dzimšanas dienās, esam kopā priekos un bēdās, stāstām par saviem bērniem un mazbērniem, suņiem un kaķiem, runājam par politiku un receptēm. Tādas lustīgas tikšanās.»
Vārīja Zīgerista zupu
Luda jau vairākus gadus kopā ar jaunāko meitu Līnu īrē mēbelētu dzīvokli Matīsa ielā. Pie sienām daudz fotogrāfiju. Dažas no tām Ludai īpašākas par citām. Piemēram, aktrises tēva - kinorežisora Leonīda Leimaņa - 100. dzimšanas dienā (2010. gadā - red.) nobildējās visa Leimaņu dzimta: «Manam tēvam patika sievietes, viņam bija trīs sievas un kopā pieci bērni. Mana mamma (aktrise Elvīra Leimane - red.) nekad neatstūma arī citus Leonīda bērnus, labprāt auklēja viņus. Tāpēc tagad esam viena liela ģimene.» Luda laulībā ar Jāni nodzīvoja 35 gadus, līdz pat dzīvesbiedra pēkšņajai aiziešanai mūžībā 2000. gada 20. decembrī. Vecākā meita Jana Vītoliņiem piedzima 1965. gadā. Pēc desmit gadiem pasaulē nāca dēls Zemgus, un tad, «kā smejies, uz katru partijas kongresu mums piedzima pa nākamajam bērnam - meitas Lelde un Līna».
Bērni aktrisei palīdzēja tikt pāri daudzām dzīves melnajām svītrām. Gan tad, kad štatu samazināšanas dēļ Jaunatnes teātrī Ludu pārcēla ārštata aktieros, gan tad, kad 1992. gadā teātri likvidēja pavisam. «Man pensija bija 28 lati! Paldies Dievam, radās iespēja - aizgāju strādāt uz Zīgerista nodibināto zupas virtuvi. Zīgerists virtuvi gan sponsorēja tikai četrus mēnešus, pēc tam par nabago ļaužu zupu gādāja Sv. Jāņa palīdzības organizācija. Man algu maksāja markās, un tajos gados šī nauda bija liels atspaids ģimenei. Nostrādāju virtuvē 15 gadu. Fiziski ļoti smags darbs. Turklāt bija jāceļas piecos no rīta! Katru dienu vārījām divus milzīgus zupas katlus. Tīrīju kartupeļus, burkānus, sīpolus. Kādos tik traukos neesmu lējusi zupu, pat naktspodiņos! Nāca inteliģenta publika - daudzbērnu ģimenes, skolotāji, visi, kuriem pēkšņi bija mazās pensijas. Vēlāk ēdāju sastāvs mainījās. Pašlaik sabiedrība ļoti noslāņojusies, bet arī tagad pēc zupas nāk vientuļie pensionāri, skolotāji, arī bomži. Tāds laiks.»
Vēl nesen Luda diskā ierunāja daudzas grāmatas neredzīgajiem - Upīša Sūnu ciema zēnus un Laikmeta griežos, Merķeļa Latviešus, Flobēra Bovarī kundzi, vairākas Džeralda Darela grāmatas. Šis darbs arī deva gandarījuma sajūtu.
Laimīga mamma
Luda neprot dzīvot viena klusumā un mierā. Dienu tā, varbūt divas, lai saņemtu nepieciešamo vienatnes devu, bet ne vairāk: «Mana galvenā bagātība ir bērni un mazbērni. Visiem ir darbs, sava iztikšana, neviens nav aizbraucis no Latvijas. Esmu laimīga mamma. Bērni par mani ļoti rūpējas.» Ziemā gan skumjas šad tad uzdzenot tumšais laiks, bet vasaras viņa pavada savos laukos Aizkrauklē. Pa dārzu šiverēt neatliekot laika, jo vienmēr tiek uzticēts kāds mazbērns.
Uzticīgi kopā turas Vītoliņu ģimenes vecie draugi - bijušais kolēģis Ivars Brakovskis ar sievu Aldu Krastiņu, Līga Liepiņa un Pauls Putniņš, un daktere Ozola, Māris un Māra Martinsoni no Jelgavas. «Ar viņiem mums kopīga dzīve, kopīgas atmiņas.»
Bērni dāvājuši aktrisei jau septiņus mazbērnus. Ludas vaļasprieki ir mazbērnu auklēšana un grāmatu lasīšana. Tikko aizvērusi pēdējo lapu, viņasprāt, lieliskai grāmatai - Pītera Meila Gads Provansā. Viņa noadījusi daudzus zeķu pārus savējiem, aktīvi interesējas par politiku: «Bērni man paraksta avīzes, lasu tās kā dulla un par visiem kreņķējos. Krustvārdu mīklas risinu prāta asināšanai. Ēst gatavošana man nav hobijs, bet gatavoju sev, jaunākajai meitai Līnai un mazbērniem, kad viņi atnāk ciemos.» Luda ietur pauzi, tad saka: «Taisnību sakot, jūtos garīgi nogurusi. Ar prātu saprotu - man taču nekā netrūkst, bet kaut kas iekšā trīc. Pašlaik nav stabilitātes sajūtas, šodien esi siltā dzīvoklī, rīt vari atrasties uz ielas. Veselība pagaidām turas, bet neviens nav mūžīgs. Visi jau gribētu aizmigt un no rīta nepamosties, bet tas - kā liktenis būs lēmis. Ja godīgi, ar gadiem savu atraitnību izjūtu arvien vairāk. Bērniem ir sava dzīve, un tā tam jābūt. Ar Jāni sapratāmies bez vārdiem, mums bija vienāda dzīves izjūta.» Luda spēji nokrata no pleciem skumjās pārdomas: «Nav ko gausties. Vai tu zini, ka Ulmaņlaikos pensijas saņēma tikai valsts darbinieki - mācītāji, skolotāji un ierēdņi? Lai kāda, bet tagad tā tiek katram. Vispār es reti ļaujos skumjām. Cilvēkos - nekad.» Luda priecājas par gaidāmo kārtējo sanākšanu Sīmaņos: «Mēs esam viena lustīga kompānija. Runājam visas reizē! Katra tikšanās dod gaišumu, un pie reizes nekaitē arī labu labās zāles - mazs balzamiņš pie kafijas! Priecājamies par katru dienu, kas mums dāvāta.»