Ušpelis, Latgales podniekus jau piektajā paaudzē visvairāk piesaista šīs tradīcijas nemainīgums. Jau trīsdesmit pavasarus ļaudis nāk uz podnieku darbnīcām nomaļos Latgales laukos, gan dubļos stiegot, gan dzestrajā aprīļa vējā un cīruļputenī drebinoties, lai pēc tam saspiestos ciešā lokā pie versmē garojošās cepļa mutes, bijīgi lūkojoties, kā no turienes vēl silti dzinkstēdami tiek celti māla trauki. «Kāpēc podnieku dienās nav nekādu īpašu atrakciju? Tāpēc, ka ir stingra tradīcija, kurā neko neprasās mainīt, jo nekad jau nebūs divu vienādu cepļu. Tur ir tas brīnums!» saka Andris.
Andra darbnīcā uz galda jau rindojas glazēšanai sagatavoti trauki, balti un vāri, gluži kā tikko izšķīlušies cālēni. Trauki vispirms tiek izglazēti no iekšpuses, tad no ārpuses, sausās glazūras sastāvā tiek izmantots svina oksīds vēl niecīgākās proporcijās nekā kristāla traukos. «Kas tad ir māla trauks? Tā ir parasta stikla burka, kurai pa vidu ir māls, jo svina glazūra, augstā temperatūrā apdedzināta, pārvēršas par stiklu. Pilnīgi drošs trauks,» joko Andris. Viņš ir viens no nedaudzajiem jaunākās paaudzes keramiķiem, kuri palikuši uzticīgi tradicionālajām krāsainajām glazūrām, piesaistot ne tikai ar formu un faktūru, bet arī ar krāsu. «Melnajā jeb svēpētajā keramikā vairāk iziet uz formu un faktūru. Kāpēc tik daudzi tagad veido melnos podus? Tas ir nedaudz vieglāk. Te sarežģītāks process, bet arī vairāk pārsteigumu, jo nekad nezini, kāds tas pods pēc tam sanāks.»
Andrim Ušpelim ir 33 gadi. Kaut arī viņš ir Tautas lietišķās mākslas studijas Rēzeknes apriņķa pūdnīki vadītājs, lielais podnieku dienu ceplis, kas ik gadu tiek kurināts pie kāda cita meistara, viņa darbnīcā būs pirmoreiz. Iepriekšējo reizi Muoldedžūs tas ir kūpējis pirms kādiem astoņiem gadiem, kad vēl bija dzīvs Andra tēvs, leģendārais podu meistars Pēteris Ušpelis. Vēl daudziem atmiņā Pētera majestātiskais žests, kad viņš pēc cepļa izņemšanas pacēla kādu trauku augstu virs galvas, piesita tam ar pirkstu galiem, ilgi ieklausoties dzidrajā skaņā, un lepni jautāja apkārtējiem: «Nu, voi skaņ? Kai Rēzeknis sorkonuos bazneicys zvons!»
Andris no tēva mantojis gan amatu, gan arī pārņēmis viņa veidotās studijas vadīšanu, tomēr, kā atceras, tēvs nekad neesot tīši mudinājis viņu kļūt par keramiķi. «Tas sanāca it kā pats no sevis, jo es daudz redzēju, kā tēvs strādāja, biju pats vecākais, jaunākais brālis un māsa nav kļuvuši par keramiķiem. Kad man bija izvēle - mācīties parastajā vidusskolā, mūzikas vai lietišķās mākslas vidusskolā - , tēvam neko nesakot, tomēr izvēlējos pēdējo.» Tomēr podniecība nav Andra maizes darbs, viņš ir diplomēts jurists, ikdienā strādā būvfirmā Ceļi un tilti, lasa lekcijas Rēzeknes Augstskolā (RA). Pa kuru laiku paspēj vēl podus virpot? «Pa naktīm. Es vēl esmu brīvs cilvēks, pa naktīm nav ko darīt, kaut gan paredzu, ka šis statuss drīzumā varētu mainīties,» smejas Andris, piebilstot, ka galvenais ir pareizi izplānot savu laiku, lai varētu vēl arī dziedāt vairākos koros - RA korī Sonitum, kamerkorī Austrenis, baznīcas korī un vīru vokālajā ansamblī. Tomēr vienam tikt galā ar visu neesot viegli. «Ne jau velti podnieku sievām, vai viņas to gribēja vai ne, bija jākļūst par vīru palīdzēm, kaut gan šis darbs sievietei nav viegls.»
podnieku dienas 2010
18.-24. aprīlis (programma www.diena.lv)