Priecājos, ka man mājās vairs nav neviena sākumklašu skolēna. Kas lielajiem vidusskolēniem? Sapērk klades vairumā (šogad gan būs stingri jāpārskata, vai pagājušā gada klades nav nomestas, iedējot tajās tikai pāris ierakstu. Varbūt tās vēl var izmantot) un pildspalvas. Kad atceros garumgaros sarakstus ar skolas pieprasītām lietām rokdarbiem, vizuālajai mākslai, sportam, kļūst šķērmi. Ceram, ka šogad skolotāji vairāk ņems vērā dzīves realitāti un strikti nepieprasīs piecu veidu krāsas, otas, divu veidu līmes un dažādus aplikāciju papīrus, kas vecāku maciņā iecērt krietnu robu. Otrs bezjēdzības kalngals, manuprāt, ir tā sauktās darba burtnīcas, kuras ir domātas tikai izdevēju maku papildināšanai, taču skolēna domāšanu (jāieraksta atbilde brīvajā vietā vai arī jāizvēlas no jau priekšā pateiktiem variantiem) nebūt neveicina. Cik reižu aptecējusies dūša, gada beigās šķirstot, piemēram, dārgās darba burtnīcas latviešu literatūrā, kurās aizpildītas labi ja pāris lappuses. Turklāt skolasbērna ierakstiem atvēlētā brīvā vieta šajās burtnīcās ir pavisam maza. Rūtiņu un līniju burtnīcas darbam izmaksātu daudz lētāk.
Protams, arī vidusskolēna sapošana skolai nav lēta, taču tēriņi ir pamatoti. Sporta apģērbs un apavi, mācību grāmatas svešvalodā nav lētas, nepieciešamas arī vārdnīcas, papildliteratūra, soma. Jāaplūko, vai nav sarāvušās piedurknes rudens vējjakām (un noteikti, ka tā arī būs), vajadzīgi apavi, džemperi, džinsi utt. Bet to jau jebkura mamma uztver kā pašu par sevi saprotamu. Tāpēc arī vēlētos, lai gan skola, gan skolotāji būtu vairāk saprotoši un nedomātu, ka viņu audzēkņu vecāku materiālās iespējas ir bezgalīgas. «Dar' man, tēv(i)s, pastaliņas, pērc man staltu cepurīt, šuj man svārkus, māmuliņa, skolā iet(i) man gribas...» - varbūt beidzot vajadzētu sākt no beigu rindas - ja gribas iet skolā, gan jau iztiks bez divpadsmit krāsu pasteļiem, kurus izmanto labi ja reizi semestrī.