Dārza saimniece Aija Kazaka stāsta, ka dārzs ir pašu veidots bez jebkāda projekta, tomēr katrs stūrītis te ir izdomāts, lai sabalsotos augu krāsas un formas, lai dārzs būtu tāds, kurā labi jūtas gan saimnieki, gan ciemiņi.
Veido pēc izjūtas
Pirms 19 gadiem «te bija tukša vieta, tikai mežiņš bija kā fons aizmugurē, mēs to izmantojām kā piesaisti». Pašā sākumā iestādījuši mūžzaļos kokus un veidojuši dzīvžogu. Mākslinieciski apgrieztās tūjas un cipreses mājas priekšpusē nu jau ir saaugušas gluži kā dienvidos, taču šopavasar saules staros stipri apdegušas skujas. Dārza malā uzbūvēta lapenīte, kur siltos vakaros pasēdēt un iedzert vīnu. Aija gan teic, ka šādi brīži esot reti, jo dārzs prasa nemitīgu kopšanu, kurā pa brīvdienām tiekot iesaistītas gan abas meitas studentes, gan vīrs, kura ziņā ir zāles pļaušana un koka darbi. Pie mājas lieveņa sakuplojušas koši sārtas leduspuķes un nokarenās begonijas, bet pie ziemeļu sienas labi augot rododendri. «Citur es nemaz tos nemēģinu likt. Katram augam ir jāatrod sava vieta, kur tas jūtas vislabāk, tur lai arī paliek.»
Patīk skujeņi
Aijas Kazakas dārzu apciemojam Miķeļdienā, kad jau bargi uzpūtis ziemeļvējš, solīdams pirmo lielāko naktssalnu. Laikam tāpēc gan dālijas, gan rozes, gan trauslās leduspuķītes dārzā zied tik atdevīgi un kaisli, it kā zinādamas, ka jau rīt šī ziedēšana var beigties. Tomēr arī vēlā rudenī dārzā īpatnēju, ziemeļniecisku skaistumu rada dažādi skujeņi, kas Aijai ir īpaši tuvi. «Man patīk skujeņi, jo tiem ir tik dažādas krāsas un formas, ja vēl tos atsvaidzina ar puķēm, tad var veidot visdažādākās kompozīcijas. Turklāt man vajag, lai visu laiku dārzā kaut kas ir. Ja nebūs skujeņu, kad puķes novāksim, dārzā paliks tukša zeme.» No vasaras viengadīgajām puķēm Aijai patīk dažādu krāsu samtenes, leduspuķītes, alises, bet liela kolekcija ir savākta arī no daudzgadīgajām puķēm. «Dārzs dzīvo no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Arī dobē puķes cenšos salikt grupiņās pēc krāsām, lieluma, tā, lai būtu interesanti laukumiņi, lai būtu tā, viena puķe nozied, blakus uzreiz uzzied cita. Zils, balts, sarkans rozā, tagad vairāk dzeltens.» Lielie hortenziju un ģerāniju podi tiek pa ziemu nesti iekšā pagrabā, tur labi saglabājas arī daudzkrāsaino dāliju gumi.
Mežs ienāk dārzā
Pie ceļa apstādījumi pakāpeniski saplūst ar tuvējo mežmalu, kas, sakopta un iztīrīta, veido skaistu salikumu ar dārza augiem. Dobē sakuplojušas eiforbijas un klinšu rozītes jeb čužas, kas zied tik koši kā pavasarī. Saimniece atklāj, ka čužas un eiforbijas labi saderot ar skujeņiem, ir mazprasīgas un viegli audzējamas, tikai esot viens knifs - čužas pavasarī bez žēlastības jāapgriež, tad aug un zied visu gadu, līdz pat vēlam rudenim. Tāpat stipri jāgriež arī skujeņi - ja tiem ļauj augt, kā vēlas, tie saaugot kā mežoņi. Lielajai čūskeglei gan Aija dod brīvību augt, kā tā vēlas.
Blakus ganās aizkustinošas stirniņas un zaķi, veidoti no sūnām un siena. Aija pasmaida un pastāsta, ka tie esot viņas kursantu, Viļānu pensionāru kluba biedru darbiņi, kopīgi veidoti floristu kursu semināra nodarbībās.
Koku stādi un puķu dēsti pārsvarā iegādāti kokaudzētavās un gadatirgos, arī Salaspils botāniskajā dārzā. Protams, tas prieks nav lēts, bet Aija atzīst, ka tagad, kad dārza pamats jau izveidots, var pirkt arī pavisam mazus skujeņu stādiņus, kas ir lētāki.
Pie pirtiņas durvīm vējš apgāzis milzīgos podus ar košajām kannām, blakām gaumīgi iekārtota ugunskura vieta ar koka soliņiem. Dīķī esot daudz karūsu.
«Dārzu visu laiku pārveidoju, katru gadu tas kļūst citāds. Idejas smeļos gan no žurnāliem, gan ekskursijās pa skaistiem dārziem. Varētu jau paplašināt vēl un vēl, bet jādomā, kā varēsim apkopt,» saka Aija Kazaka.