Ieguvumi partijām ir vēl mazāk acīmredzami. Vismaz partijas popularitāte pašvaldību vēlēšanās negarantē līdzīgu atbalstu tās kandidātiem uz Eiropas Parlamentu. Vēl mazākā mērā panākumi EP vēlēšanās ir licence sekmēm pašmāju politikā.
Partijas popularitāte būs atspaids kandidātam, taču nenodrošinās jebkura ievēlēšanu, un galvenā nozīme solās būt «personībām», proti, pazīstamiem politiķiem, nevis viņu partiju programmām. Šajā ziņā Latvija varētu atšķirties no dažām citām Eiropas valstīm, kur vēlētāji izmantos šīs vēlēšanas, lai sodītu pie varas esošos par ekonomiskās krīzes sekām, iebalsodami EP dažādus margināļus.
Piemēram, Lielbritānijā 19 procenti vēlētāju pošas balsot par Neatkarības partiju, kura ir par valsts izstāšanos no Eiropas Savienības un par stingru imigrācijas politiku. Arī Nīderlandē, Ungārijā, Rumānijā, Austrijā, Itālijā radikāļi cer uz labiem panākumiem. Tikmēr Latvijā pat savulaik cietais «eiroskeptiķis» Normunds Grostiņš ar savu jaunāko kaktu veidojumu Rīcības partiju nupat grib vairs tikai «sargāt iekšējo tirgu», bet pašvaldību vēlēšanās pat sola padarīt Rīgu par Eiropas galvaspilsētu. Tie politiķi, kurus Latvijā varētu dēvēt par margināliem un odioziem kaut vai tāpēc vien, ka viņi sola ievēlēšanas gadījumā aizstāvēt citas valsts - Krievijas - intereses, ir gana populāri un šajās vēlēšanās diemžēl var sasniegt pat labāku rezultātu nekā TB/LNNK iepriekšējās - aptaujas rāda, ka labas izredzes iekļūt EP ir diviem Saskaņas centra un diviem PCTVL kandidātiem, kas būtu puse no Latvijas astoņām vietām. Šo politiķu elektorāts laikam gan arī vislabāk zina, ko grib no «savējiem Eiropā», kaut arī EP nebūt nav īstā vieta, lai tur, piemēram, cīnītos par vēlēšanu tiesībām nepilsoņiem.
Partiju Eiropas līmenī darītā vai iecerētā nepietiekama skaidrošana vēlētājiem un rezultātā vēlētāju priekšroka pazīstamiem kandidātiem, nevis to programmām, vismaz lielākajām partijām šādā ziņā nāks par labu. Taču tas, ka šie pazīstamie kandidāti būs ieguvēji, nenozīmē, ka iegūs arī viņu pārstāvētās partijas.
Spilgtākais piemērs ir TB/LNNK, kas iepriekšējās EP vēlēšanās ieguva četras vietas no deviņām, kuras pienācās Latvijai. Trīs no šiem EP deputātiem nu jau ir citās partijās, bet Tēvzemei jāraizējas par tikšanu pāri piecu procentu barjerai gan Rīgas domes vēlēšanās, gan arī Saeimas vēlēšanās nākamgad. Un arī atlikušais Roberts Zīle, partijas saraksta līderis EP vēlēšanās, diezin vai jūtas drošs par krēsla saglabāšanu.
Šīs partijas apjukums labi redzams pirmām kārtām tās programmā - tā sola EP, gluži kā pašvaldībās, «atbalstīt savējos», taču tas neiet kopā ar solījumu nepieļaut citu valstu protekcionismu, un arī solījums nepieļaut Eiropas «supervaras» radīšanu īsti nesader ar solīto atbalstu vienotai ES ārpolitikai un kopējā enerģētikas tirgus veidošanai. Līdzīgi starp eirointegrācijas atbalstīšanas tradīciju un eiroskepses konjunktūru bakstās Zīles bijušais līdzgaitnieks Guntars Krasts, kas jaunā veidojuma Libertas.lv priekšgalā pošas uz EP ar skandalozā īru miljonāra un eiroskeptiķa Deklana Geinlija atbalstu, kurš pērn pirms referenduma Īrijā izvērsa plašu kampaņu pret Lisabonas līgumu, tomēr Krasts viņa organizēto kustību nezin kāpēc raksturo kā «eirooptimistisku».
Nežēlīgu joku šīs dubultvēlēšanas var izspēlēt ar citu jaunu politisku veidojumu - Sabiedrību citai politikai. Tās līderis EP vēlēšanās ir no kādreizējā Latvijas ceļa patapinātais, tautā ieredzētais Georgs Andrejevs, kam, bez šaubām, ir labas izredzes tikt ievēlētam atkārtoti. Taču viņa ievēlēšana EP neglābtu SCP, ja vēlēšanās Rīgā šī partija ar bijušo KNAB priekšnieku Alekseju Loskutovu priekšgalā ciestu neveiksmi. Mazākā mērā, taču līdzīgi ir ar Pilsonisko savienību un tās līderiem EP un pašvaldību vēlēšanās Rīgā Sandru Kalnieti un Ģirtu Valdi Kristovski. Taču smagu zaudējumu piedzīvotu LSDSP, ja tās kandidāts uz EP Atis Lejiņš tiktu ievēlēts, bet Rīgā, kur sociķiem bijis pat mēra amats, vēlētāji tos izsvilptu. Arī LPP/LC kandidāta Ivara Godmaņa neievēlēšana EP būtu tikai viņa privātā nelaime un varbūt pat palīdzētu viņam atbrīvoties no mokošajiem ideoloģiskajiem vingrojumiem, pasniedzot sevi kā liberāli, bet pārstāvot partiju, kuras idejisko tukšumu aizpilda Ļedjajeva sektantu «kristīgais totalitārisms». Savukārt TP kandidāta Riharda Pīka atkārtota ievēlēšana vai neievēlēšana vairs nevar ne palīdzēt, ne kaitēt partijas bēdīgajām izredzēm Rīgā.
Nav jābrīnās par to, ka tikai puse no balsstiesīgajiem gatavojas piedalīties EP vēlēšanās - vidēji Eiropā šis rādītājs nav augstāks. Taču bēdīgi, ka gandrīz puse no visiem nezina, par ko atdot savu balsi. Visticamāk, viņi balsos par kādu no «personībām», kuru atzīs par cienīgu pārstāvēt Latviju. Taču EP nav starptautisks sporta pasākums, un tās deputātu politika ir svarīgāka nekā valstiskā piederība, tāpēc, izvēloties kādu no šīm personībām, būtu vērts ņemt vērā arī viņu pārstāvēto partiju līdz šim darīto.