Piens dod cerību
Jānis brauc ar praktisku škodu, pagaidām dzīvo senču celtajā dzimtas mājā, reizi gadā ar sievu un dēlu aizbrauc nelielā ceļojumā, ir taupīgs, pragmatisks, plāno saimniecības ieņēmumus un budžetu, līdzekļus iegulda saimniecības attīstībā. Ražojot pienu Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, Jānis piedzīvoja krāpšanos.
Pārdodot pienu Lietuvas uzņēmumiem, samaksa ir regulāra, cena par litru piena - 22 santīmi plus PVN - apmierinoša, iespēja plānot ražošanu - paredzama. Šajā situācijā, kādā viņš strādā patlaban, savam dēlam Markusam Jānis novēlētu zemnieka likteni. Viņš saka ar lepnumu: «Skatoties pēc šīsdienas situācijas, es domāju, ka mēs dzīvojam labāk nekā radi pilsētā.»
Ceļmalas plāksnē rakstīts «Brīvzemnieki. J. Labrencis». Mājā dzīvo divu paaudžu Jāņi - tēvs un dēls ar ģimeni. Saimniecību ar padsmit govīm pirms pieciem gadiem pārņēmis juniors. Viņš zemnieku saimniecību pārņēma no sava tēva Jāņa Labrenča nevis kā nolemtību, bet kā izdevīgu biznesa projektu. Pirms tam kopā ar sievu Antru divus gadus abi pelnījās Dērbijā Anglijā, kur lasīja zemenes un strādāja salātu saimniecībā.
Tikai nevajag demagoģiju
Izveidojies apburtais loks - pienu ražo Latvijā, pārdod Lietuvā, kur to pārstrādā piena izstrādājumos, un pēc tam jau kā Lietuvā ražotu produktu ieved Latvijā. Redzot, ka siers ražots Lietuvā, pircēji patriotiski pērk tikai Latvijā ražoto. Jānis Labrencis nav tipisks zemnieks, viņš drīzāk ir uzņēmējs, kurš savu ražojumu pārdod tur, kur maksā: «Man ir būtiski, ka lietuvieši garantē samaksu. Tad es varu plānot savu saimniecību.»
Kad pirms pāris gadiem piena cena bija 12 santīmu, viņa saimniecībā klājies grūti - nācies taupīt uz ražošanas rēķina: govīm nedeva mikroelementus, uz pusi samazināja barības devu, neatvēlēja līdzekļus veterinārajiem pakalpojumiem un medikamentiem. Kopš nauda saņemta regulāri, baisais loks noslēdzies. Jānis saņem Eiropas līdzfinansējumu un uzskata, - nav godīgi, ja par vienu hektāru zemnieks Eiropā saņem 400 eiro lielu subsīdiju, bet viņa saimniecība Zaļeniekos - ap 60. Jānis piedalījies arī kooperatīvu apvienības Latvijas piens organizēšanā Jelgavā: «Piens, izrādās, ir politiska lieta. Jauna piena kombināta celtniecība iespējama tikai tagad, kad Tautas partija ir opozīcijā. Agrāk tas nebija iespējams.»
Vieta atrodas ikvienam
Jānis ievēlēts piensaimnieku kooperatīvās savienības Dzēse valdē: «Dzēsi atradām laikā, kad ar piena noietu bija krīze, Bauskas piena kombināts nemaksāja par pienu trīs četrus mēnešus, un mēs sākām meklēt jaunu piena pircēju.»
2008. gads piensaimniekiem bija krīzes gads, piena mašīnas pienu ievāca, bet naudu nemaksāja. Jānis sāka meklēt, kam pārdot pienu, un kooperatīvs Dzēse šķita piemērots. No kooperatīva vadības Jānis saņēma piekrišanu par Jelgavas loka izveidi ar noteikumu, ka dienā pa loku jāievāc vismaz trīs tonnas piena. Jāņa degsmi izveidot Jelgavas loku pirmais atbalstīja saimnieks, kam bija 100 govis, armēnis pēc tautības, kurš saprata kooperatīva priekšrocības: «Latviešos ir neticība un bailes, ka citi piena uzpircēji arī var piekrāpt un nemaksāt. Armēnis saprata kooperatīva ekonomisko labumu.» Kooperatīva priekšrocība ir, ka var strādāt saimnieki, kuriem ir piecas govis, un viņu devums un saimniekošana arī izrādās nepieciešama. Diemžēl armēnis zemi jau pārdevis dāņiem, govis aizvedis uz kautuvi un saimniecību likvidējis.
Mazo fermeru kooperatīvā Dzēse ir 280 saimniecību: 90 tur vienu līdz piecas govis, 40 saimniecībās no 6-11 govīm, un 23 saimniecības, kurās tur vairāk nekā 30 govju. «Mums saimniecībā un kūtī būs ne vairāk kā četrdesmit govju, un pie šīm piena cenām mana ģimene jau var dzīvot normāli,» rezumē Jānis un piebilst: «Ja piena cena pieturēsies esošajās robežās, varu plānot, ka jaunu māju varēšu celt pēc diviem gadiem.»