Aktiera profesijas būtība - urdīt. No otras puses - vai jūs nav nodarbinājis jautājums, līdz kādai robežai esat ar mieru nemitīgi skrāpēt savu dvēseli? Cits to nosauktu pat par mazohismu.
Mēs visu laiku esam kontaktā ar reālo dzīvi un jebkuru izrādi taisām ne jau par XIX vai XVIII gadsimtu, bet par šodienu. Pretēji tam, ka cilvēks parasti meklē komfortu, mums iznāk meklēt diskomfortu un dzīt sevi stūrī, ar varu radīt apstākļus, lai nervu gali būtu sakairināti, līdz ar to varētu labāk uztvert un raidīt. Šodien es pilnīgi droši varu pateikt, ka tas atstāj iespaidu. 20 vai 30 gadu vecumā tas nav manāms, bet tagad redzu, ka kaut kādas pēdas tas ir atstājis. Īpaši smagākie darbi, kas likuši vairāk plosīt sevi. Cenšos, lai tas no malas nebūtu redzams, bet vēl sliktāk, ja tas notiek tikai manī.
Arī klauns Fiasko pieder šīm smagajām lomām.
Smaga divējādā ziņā. Kad mēs sākām izrādi taisīt, šausmīgi negribējās laist sevī iekšā to sajūtu. Viena vara mocījusi cilvēkus, tā tagad atkāpjas, nāk nākamā, kura nebūt nav labāka. Grūti iedomāties, kā cilvēks pa to vidu var justies. Smaga šī loma arī no tā viedokļa, ka Zīverts nav pateicīgākais materiāls, lai par šo tēmu runātu, jo viņš, manuprāt, ir literārs. Mēs viņu mēģinājām daždažādi sakompresēt, šķērēt un griezt. Paldies Dievam, Zīverta kundze, kura pavasarī bija atbraukusi skatīties, atļāva mums darīt visu, tikai nerakstīt neko klāt. Tas atsvabināja. Tomēr mazliet diskomforta sajūta man ir.
Spilgts piemērs aktiera profesijas atkarībai. Var lomā ielikt visu meistarību, bet dramaturģiskā materiāla shematisms tomēr «iegriež», paliek zināma barjera, kas skatītāju kodolā neaizsniedz.
Shematiski un attālināti... Zīverts šajā laikā dzīvojis, vajadzēja būt, ka viņš reālāk saprot notiekošo. Es šo laikmetu zinu no grāmatām, filmām, esmu mēģinājis iedomāties, transformēt sevī, kā tas varētu būt. Man liekas - kad cilvēks nonāk situācijā piecas minūtes pirms nāves un bedres, tad es vairs neticu daiļrunīgai filozofijai. Vai arī mēs neesam atraduši īsto atslēdziņu.
Pieļauju, ka jūs neesat piedzīvojis tik lielas vilšanās kā sociāldemokrātu idejās līdz dzīves apātijai vīlies Fiasko. Kur meklējāt radniecīgu izjūtu atblāzmu?
Dvēselē droši vien ir kambarīši, kur glabājas visas formulas. Matrices. Katrs no mums ir nonācis kādās ārkārtas situācijās. Tur mēs parādām, kā situācija nosaka mūsu rīcību, kā mēs attiecamies pret citiem, ko mēs ar sevi darām tādā brīdī. Man liekas, ka, ja rastos kāds spēcīgs scenārists, tur varētu uztaisīt tādu «krimiķi»! Pats samezglojums ir ļoti spēcīgs. Lai man piedod Zīverts, to vajadzētu sataisīt ar citiem vārdiem. Situācija ir dramatiska, drausmīga un ticama. Man ar dēlu ir bijušas sarunas par to pašu pasaules netaisnību. Viņam, jaunam cilvēkam, atrodot savu vietu pasaulē, domas ir nevis tikai dekadentiskas, tās ir proletāriskas, sociālistiskas, komunistiskas domas. Nesaku, ka viņš naktīs lasa Marksa Kapitālu, bet līdzības, sastopoties ar netaisnību, kas šinī brīdī ir Latvijā un pasaulē, cilvēku uz to ved. Fiasko vienā brīdī saprata, ka kaut kas nav kārtībā, un tad savā jaunības radikālismā ar asinīm deva zvērestu - iešu un darīšu līdz galam, tāpēc ka es gribu, lai mammai, lai man, lai visiem savējiem viss ir kārtībā. Tad tas viss sāk tevi nest, un kāds šo ideju vienmēr izkropļo. Tāpat kā esam izkropļoti ar šodienas idejām. 1991.gadā, kad mēs braucām uz barikādēm sargāt Ministru kabinetu, Saeimas ēku vecpilsētā, atceros, es paņēmu vecu kažoku ar siltu oderi, kārtīgi saģērbos, siltās apenēs, paņēmu gāzmaskas somu, kur man bija šokolāde un polšs ielikts, lai būtu silts pa nakti, lai gan šeit mājās man teica - nevajag braukt, tas ir bīstami. Mēs gribējām, cerējām, klausījāmies Ievu Akurāteri, raudājām. Tad atnāca grupiņa cilvēku, kas visu iesākumu izkropļoja. Te ir tā matrice, no kuras es varu baroties. Tā ir pietiekami nežēlīga, varu to salīdzināt ar savu dzīvi. Es dzīvoju no punkta X līdz punktam Z, un šajā te nogrieznī ir cilvēku grupiņa, kas bojā manu dzīvi. Ko man domāt?! Jautājums, pa kādu ceļu tu aizej. Es personīgi zinu, ka eju šo spēles, klusēšanas ceļu. To, ko es gribu pateikt, es mēģinu pateikt uz skatuves. Neesmu tas, kas ar mietu ies un stāsies zem Saeimas logiem, kaut brīžiem liekas, ka vajag.
Vai pazīstat vilšanos arī teātrī, kad šaubas ir lielākas par pārliecību - kam tas viss?
Jā. Ja tā nebūtu bijis, es vienkārši klusu būtu izplēnējis. Pētera Lūča laikā man sērijveidā gadījās gaiši zilie romantiskie varoņi. Vienreiz uztaisīju, otrreiz, trešo, ceturto.... Vienkārši garlaicīgi. Kā šodien atceros - gāju pie Pētera Lūča ar pilnīgi radikālu domu, ko pirms tam mājās biju pamatīgi izsēdējis un pārdomājis: «Es vairs negribu.» Tajā brīdī tas bija nenormāls protests. Es biju gatavs atteikties un nebūt šeit.