Pie dzīvas uguns
Dzīvoklī ievācoties, Ieva nonāca dilemmas priekšā - ko darīt ar apkuri? Jaukt nost plīti vai atstāt? Ko darīt ar krāsnīm? Viņa pati atzīstas, ka ir diezgan salīga, un visās mājvietās, kur dzīvojusi, vienmēr ir bijusi arī malkas apkure. Bērnībā, kad dzīvojusi Ķemeros, kā kurināmo izmantoja kūdras briketes: «Atveda kravu, mēs visa ģimene kopā krāmējām briketes šķūnītī. Pēc tam bērni sacentās, kuram kabatlakatā melnāks šņauciens, tas vairāk strādājis.»
Jau pamatskolā, mācoties fiziku, Ievai uzradās pārsteidzoša atklāsme, ka uz Zemes tieši uguns ir viena no fizikas agregātststāvokļa iemiesojumiem - plazma. Literārās akadēmijas audzēkne Terēzija Daugule Ievai ieteikusi: «Jums kā Lauvai mājās vajag dzīvu uguni, vislabāk krāsni, kaut vai sveci!» Ieva pret horoskopiem izturas visai rezervēti, bet Terēzijas teiktais bijis trāpīgs: «Sveces neko daudz nededzinu, bet man ir svarīgi sajust uguns siltumu, dzirdēt malkas sprakstoņu, klausīties krāsns murrāšanā.» Kā pats liktenis jaunajā dzīvesvietā uzradās krāšņu meistars, ko apkārtnē uzskata par krāšņu ķēniņu, viņš kā savu kabatu pārzina vai visas Torņakalna plītis un krāsnis.
Krāsns ar raksturu
Ieva sen sapratusi: «Ja mājās ir krāsns un plīts, tas nozīmē tādu dzīvesveidu, it kā tev būtu govs.» Uguns garantē ne tikai drošību, ka būsi siltumā un paēdis, bet ka krāsns būs jāuzmana, ka nedrīkst būt projām, ka vajag visu laiku pieskatīt un rūpēties par krāsni kā par govi. «Krāsns ir rūpe un baile, - ka tikai viss labi,» iekurot plīti, Ieva mazliet paver logu. Zina, kā labāk aizkurināt, ir sapratusi, kā plīts labāk kuras. Līdzībās ar govi, kas ģimenei nodrošina turību un iztiku, Ieva stāsta, ka katrai krāsni tāpat kā mājdzīvniekam ir savs raksturs, tikai jāzina, kā ar to tikt galā.
Meistars veco podiņu plīti izjauca, uzmūrēja no jauna. Zinot, ka gar plīti daudz nerosīsies, viņa tradicionālo plīts riņķu vietā palūdza uzlikt čuguna virsmu. Kuroties plītsmalciņai, plīts izdala omulīgu siltumu, katliņiem dibeni tīri. Pie plīts liels, pīts grozs, kurā apsilst sanestā malciņa. Malka sanesta lielos, baltos cukura maisos. Briketes - iesaiņojumā.
«Īpaša vieta ir paplīte,» Ieva norāda uz nišu zem plīts, kur tradicionāli malciņu liek apsilt. Ja mājās ir suns, tad tā esot viņa iemīļotākā vietiņa. Vēl neredzot, kāds laiks ārā, kā iekuras plīts, Ieva to zinot. Aizkurinot uguns Ievai pasaka, kāds ārā spiediens un cik spēcīgs vējš: «Kurināšana ir meteoroloģiska padarīšana.»
Jāgādā jau vasarā
Par malkas iegādi visi Ievas mājas iedzīvotāji sāk domāt jau vasaras sākumā, - tā, lai laikā no Jāņiem līdz Annām kurināmais ir atvests, kopējā talkā sakrauts šķūnī un nonests pagrabā. Apsekojot mājas krāsnis, krāšņu ķēniņš rekomendēja, ka mājas krāsnīm vajag kombināciju no malkas un briketēm. Malku lieto vairāk iekuriem, bet skaidu briketes dodot vairāk siltumu. Par malku kaimiņi nekad nav strīdējušies - katrs paņemot tik, cik nepieciešams.
Laikus domājot un plānojot malkas iegādi, malka jau atvesta saskaldīta, sausa, ar tās kvalitāti mājas iedzīvotāji ir apmierināti. Ievas dēli saliek malku baltos cukura maisos, jau laikus sanes malku no šķūņa dzīvoklī, lai nav jāskrien pēc katra klēpīša. Aizkuram Ieva nelieto spirta tabletes, skaliņus vai tāsi, bet klasisko variantu - aizdedzina ar ... koplietošanas avīzēm. Arī ar tām kaimiņi kooperējas - Ieva abonē Dienu, kāds nopērk ko citu. Vienīgā bēda ir par laikrakstu pielikumiem - tie nedeg! Kur tos lai liek?
Kaimiņš, kurš apņēmies atvest malku, novērtē gan malkas izmērus, gan tās kvalitāti. Šķūnī katrā malkielā salikta dažāda malka dažādām vajadzībām. Jārēķinās, ka plītī ir vajadzīgas īsākas pagales, krāsnī var likt garākas. Tāpēc šķūnī kurināmā malka jau sašķirota. «Ņemot vērā gaidāmo aukstumu, izskatās, ka šogad nokurināsim visu sagādāto,» konstatē Ieva.
«Krāšņu priekšrocība ir tā, ka to, ko citi izmet laukā vai aiznes uz makulatūras konteineriem, visu, kas deg, krāšņu īpašnieki savās mājsaimniecībās nokurina,» rezumē I. Kolmane. Nededzina tikai plastmasas un polietilēna maisus: tā ir krāšņu zārkanagla.
Kopējais malkas patēriņš katru gadu mainās, to nosaka laika apstākļi. Ja ārā ir vairāk nekā mīnus divdesmit, tad Ieva jūt, ka «viens vaigs ir karsts no krāsns, bet otrs - auksts no loga». Aukstā laikā viņa papildus krāsnij lieto elektriskos sildītājus, - ūdeni silda boilers. Ieva ikdienā gatavo uz elektriskās plīts. «Elektrību vajag diezgan daudz - dēla istabā ir viltus krāsns, bet kurināt tajā nevar. Atstāju krāsni skaistumam!»