Stāsta, ka tu izvairoties klanīties publikai un izbaudīt ovācijas. Neesot kāpis uz skatuves pat Amsterdamas Concertgebouw?
Man rada prieku, ja ir bijis pietiekami laika labi sagatavoties pašam un sastrādāt ar kolektīvu. Bet tik un tā, ejot uz skatuves, vienmēr liekas: ak dievs, ja manā rīcībā būtu vēl vismaz viena nedēļa! Manuprāt, tas ir normāls stāvoklis, un dīvaini būtu, ja kāds teiktu: esmu pilnīgi gatavs kāpt uz skatuves. Pateicos liktenim, ka man dota iespēja muzicēt uz skatuves, un tas man ir pilnīgi pietiekami. Protams, ir ļoti patīkami, ja tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs. Nevaru diriģēt tikai pie spoguļa. Taču mani mulsina brīdis, kad publika aplaudē. Mani audzina: tev jāiet, cilvēki gaida! Saprotu, bet man ir būtiskāk, ko viņi jūt sirdī un pēc tam, kad aizgājuši mājās. Kad Rojā pirmoreiz nodziedājām Kamēr… jubilejas programmu, man zvanīja: «Braucot mājup mašīnā, visu laiku klusējām, jo negribējām runāt.» Lūk, vispatiesākā vērtība.
Vai varēji iedomāties, ka koris, ar kuru kopā spēri pirmos diriģenta soļus, kļūs par tik spilgtu un būtisku parādību Latvijas un starptautiskajā mūzikas apritē?
Protams, nē. Sākumā piedāvājumu veidot kori pat neuztvēru personīgi. Rīgas Valsts ģimnāzijā pirms tam divus vai trīs gadus kora nebija vispār. 1990. gada Dziesmu svētki bija tas unikālais notikums, kas daudzos jauniešos radīja vēlēšanos dziedāt. Biju vēl students un dziedāju kamerkorī, kura mēģinājumi notika Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas telpās. Pat neatceros, kas man - pilnīgi svešam cilvēkam - jautāja, vai nezinu kādu, kurš būtu ar mieru uzņemties izveidot un vadīt jaunu kori. Pirmajā brīdī pat neiedomājās, ka es varētu ko tādu uzņemties. Bet, ja jau man kāds diriģents jāuzrunā, pirms tam jānoskaidro, kādi ir noteikumi, kas tur grib dziedāt. Gāju garām ģimnāzijai, un kājas pašas ienesa iekšā. Pat nezinu, kur man radās drosme. Gāju pie direktora noskaidrot. Tā arī paliku skolā. Bet tās visas ir tikai sakritības. Par izvēli lika izšķirties televīzijas ieraksts: kādā katedrālē dziedāja angļu jauniešu koris. Kad ieraudzīju, ar kādu apgarotību viņi dzied, es sapratu: lūk, ko vēlos savā dzīvē darīt. Pēc tam, pieredzot psiholoģisko teroru padomju armijā, šīs sajūtas saasinājās simtkārt, un, kad atgriezos, likās - nekas skaistāks pasaulē nevar būt kā tas, kā dzied jauni cilvēki! Viņos vēl ir šī neapbružātā sajūta, viņi vēl ir tik ļoti atvērti un patiesi.
Tad tāpēc nepameti Kamēr…, sākdams vadīt profesionālu valsts kori?
Kas ir amatieri, un kas - profesionāļi? Kas šajā skalā ir Kamēr… un tajā ieguldītā darba milzu apjoms? Amatieru pozīcija lielākoties ir tāda - cik es varu, tik es daru, jo šis ir mans hobijs, bet manā dzīvē ir arī daudz kas cits. Es nāku divreiz nedēļā padziedāt, un arī vadītājs pieņem šos noteikumus, ka viss notiek tikai savam, varbūt arī ģimenes locekļu un draugu priekam. Bet bieži vien tālāk tas nesniedzas.
Kā tu panāc un noturi kora Kamēr... apbrīnojamo kolektīvo atdevi, fanātismu?
Te jāatgriežas pie darba tikuma. Ko nozīmē savu darbu izdarīt līdz galam? Laiks, kurā dzīvojam, ir daudz ko deformējis. Attieksme pret darbu ir ļoti mainījusies. Bērnībā, kuru galvenokārt pavadīju laukos, nevienu brīdi nebija tādas iespējas, ka princītis Mārītis varētu gulēt līdz deviņiem un celties tad, kad miegs pāriet. Visi jau sešos bija augšā: jāiet ravēt, jānes teļiem ūdens. Tu visu laiku esi darbā. Un neviens par to nemaksāja. Bija citas vērtības. Bet nesenā «ekonomiskā uzplaukuma» gados mūsu valstī daudzi varēja, neieguldot nekādu darbu, pelnīt vismaz piecreiz vairāk nekā visaugstāk izglītotais zinātnieks, kurš strādā globāli, starptautiskā līmenī. Bet viņa novērtējums algā ir piecreiz zemāks… Dzenot mietus celtniecības teritorijas žogam, pelnīja piecreiz vairāk, nekā varēju nopelnīt es vai skolotājs.
Dzirdēts: šausmas, viņš mēģinājumos kliedz! Pie viņa visiem ir jāatdzied pa vienam.
Par mani saka: ārprāts, viņš ir despots. Bet, ja nāc uz skatuves, ir jābūt gatavam parādīt kvalitatīvu priekšnesumu. Tas ir elementāri. Kliegšana mākslā ir vietā, jo radošais process taču ir izvirdums. Esmu diezgan impulsīvs, emocionāls. Tu nevari kā tāds memļaks, kā mirla, kas knapi vārdu pār lūpām dabū, stāties cilvēku priekšā. Varu atjautāt: bet vai jūs ejat pie ārsta trijatā? Ārsts ārstē vienu pacientu. Skolās redzam, cik ārkārtīgi liela ir atšķirība, vai klasē ir padsmit skolēnu vai četrdesmit pieci. Tas, vai skolotājam ir iespēja ar katru pastrādāt atsevišķi, ļoti maina psiholoģisko klimatu un zināšanu līmeni. Audzēknis jūt, ka konkrēti viņam pievērš uzmanību. Tas ir ceļš, kādu esam izvēlējušies un gājuši Kamēr… Tā ir atbildība par to, ko darīsim uz skatuves. Koris nav iedomājams arī bez otra diriģenta Jāņa Liepiņa enerģijas, bez mūsu ilggadējiem vokālajiem pedagogiem Ainas Bajāres un Anša Saukas.
Dziedāt ir tik grūti?
Tas nekrīt no gaisa. To redzam arī televīzijas šovos - dejot ar zvaigzni mēnesī varbūt vēl var iemācīties, bet dziedāt gan ne. Man ir rūgtums, ka šis koris, kura paaudžu garu uztur Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēni un studenti, no šā gada izglītības sistēmā vairs neskaitās. Man vajadzēja uzrakstīt atlūgumu, jo Rīgas pilsētas Izglītības nodaļa kolektīva ailē ierakstīja nulli. Paldies dievam, skolas direktors mums ļauj turpināt mēģinājumu darbu ģimnāzijas telpās. Šis ir principiālas dabas jautājums. Tas būtu tāpat, ja Latviju uzaicinātu Eiropas Savienībā, bet ar noteikumu, ka no pasēm izsvītrojam, ka esam latvieši. Koris dibināts un visus 20 gadus strādājis Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā! Otrs pārsteigums bija, ka par jubilejas koncerta projektu, kura programmā ir deviņu latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi, Valsts kultūrkapitāla fonds uzrakstīja atteikumu koncertā iekļauto dziesmu CD izdošanai. Mēs neatbalstām pašdarbību. Man ir jautājums - vai tas ir pēc lietas būtības?
Netracina, ka tagad toni nosaka ātra, šovos gūta popularitāte, nevis profesionāli izkopta kvalitāte?
Televīzijai ir nenormāls spēks: O!Kartes akadēmija, Koru kari… Bet, ja šādam korim būtu jānodzied a cappella dziesma, tas to nespētu. Tomēr atlase tiek balstīta uz cilvēkiem ar pieredzi. Te jāsaka paldies mūzikas skolām, mazajām saliņām Latvijas pilsētās. Tas gan, šovi ir citu darba augļu noslaukšana.
Pats bieži pārvērtē vērtības?
Kad ieguvām neatkarību un atvērās robežas, viss, kas te gāzās iekšā, sākumā likās satriecoši. Sākām ar vecām lupatām, seriāliem un popkornu. Bet paiet laiks, un tu saproti, ka tas ir mēsls, ka tā nav nekāda vērtība. Tagad tik daudz runājam valstiskā līmenī, ka Latvijai vajag domāt par stratēģiju, domāt lielās līnijās un iet uz lieliem, globāliem mērķiem, lai starptautiskā līmenī iekarotu savu vietu. To saka par ekonomiku, bet to pašu varu teikt par kultūru. Nu kam ir vajadzīgi šādi dziedātāji, kurus ražo televīzija? Latvijas kontingentam? Labi. Un tālāk? Vai šī ir prece, produkts, kas spējīgs konkurēt pasaulē? Mēs aplaužamies, kad popa un roka grupas, kuras dievinām Latvijā, tālāk netiek. Jo tur vajadzīgs kaut kas vairāk: Elīna Garanča, Baiba Skride, Andris Nelsons, Aleksandrs Antoņenko, Egīls Siliņš, Latvijas profesionālie kori. Tā ir kultūras prece pasaulei. Kvalitāte, kuru arī es vēlos pārstāvēt.
Bija lielveikalu bums, bet tagad cits pēc cita tiek atvērti ekoveikaliņi. Jo gribas nevis Ķīnas, bet Latvijas ķiplokus. Bija brīdis, kad akadēmiskās mūzikas pārstāvji staigāja sabozušies, ar grumbu pierē. Taču nevar tā, ka no popkoncerta reklāmām acis žilbst, bet simfoniskajiem koncertiem joprojām ir vecas padomjlaiku afišas. Ir jāmāk pieņemt sava laika noteikumus un iesaiņot mākslu tādā formā, lai tā būtu pieņemama šodienas cilvēkiem.
Kamēr… vizuālais tēls arvien ir ļoti stilīgs, svaigs, pat izaicinošs. Jubilejas afišā - erotiski drosmīgs vēstījums.
Nu kā bez tā, ja koncerts saucas Mīlas madrigāli. Blakus astoņiem latviešu komponistu pirmatskaņojumiem būs renesanses laika madrigāli, kuri ļoti atklāti runā par jūtām un situācijām mīlestībā. Par greizsirdību, sāpēm, prieku, vieglprātīgu humoru. Latvieši jau galvenokārt raksta romantiski un ļoti skaisti, bet tos komponējuši itāļi, franči, vācieši, angļi. Cik dabiski, pat sadzīviski atklāta šī tēma!
Ļoti reti gadījies sadarboties ar mākslinieku, kurš vienmēr pārsteidz ar interesantu redzējumu. Plakātam ir skūpsta ideja, turklāt skatāma gan vertikāli, gan horizontāli. Horizontāli es to redzu arī kā vulkāna izvirdumu. Blumbergs stāv pāri provinciāli lokālām Latvijas robežām. Skūpstā tiekas gaiša un tumšādaina būtne. Tas ir pasaules skūpsts. Esmu laimīgs, ka kora Kamēr… seju jau daudzus gadus veido Ilmārs Blumbergs. Viņš ir mans favorīts mākslā, mūsu teju vienīgā laikmeta zīme iepretim dažādiem ātrajiem projektiem, kuri nāk un pārsprāgst kā ziepju burbuļi. Ir vērtības, kuras saprot pat stilīgie mūsdienu jaunieši. Blumbergs ir apbrīnojams gan ar savu atpazīstamo rokrakstu, gan nepārtraukto svaigumu.
Kā tu formulētu savu mākslinieka un pilsoņa misiju?
Mums ir pastāvīgie klausītāji, kuri godīgi atzinušies, ka nopietnajai mūzikai pievērsušies tikai, kad nejauši nokļuvuši Kamēr… koncertā. Tā ir mūsu galvenā misija. Man ir ļoti svarīgi, ka mūs klausās ne tikai šaurais mūzikas profesionāļu slānis, ka varu cilvēkus iepazīstināt gan ar jauniem darbiem, gan parādīt, cik skaista un bagātīga citur bija renesanses kultūra, kad Latvijas teritorijā vēl tikai aļņi dzīvoja mežos. Savu darbu uzskatu par iespēju izglītoties un izglītot dziedātājus un publiku.
Vai jaunieši šajos 20 gados ir būtiski mainījušies?
Ja es teiktu, ka agrāk bija labāk, jāturpina, ka arī zāle tad bija zaļāka. Mainījušies ir. Kopā ejot uz neatkarību, mēs kā tauta bijām daudz saliedētāki. Tagad personības kļūst arvien individuālākas un spurainākas. Ļoti mainās vērtību skala. Dzīve piedāvā dažādas iespējas. Var braukt uz ārzemēm, un nav nekādu ierobežojumu. Arī tas ļauj cilvēkam apzināties sevi neatkarīgāku. Agrāk nācās ļoti daudz strādāt un mācīties, iekams varēja kaut kur izbāzt degunu kā jaunais mākslinieks. Stingra atlase bija arī savulaik populārajā konkursā Ko tu proti?. Tagad bez jebkādas izglītības piedalās šovā un jau ir personība. Bet vēlāk saprot, ja pietiek spēka, atjēdzas un saprot, ka tas ir bijis tikai murgains sapnis un patiesībā nekāda zvaigzne viņš nav.
Man ir bail par Latvijas mūzikas skolu tīklu un personībām, kas tajās strādā. Es nepiekrītu viedoklim, ka ar koriem var strādāt vietējais, kurš tikai mazliet apguvis mūziku. Nē, visu nosaka, veido, iedvesmo personības. Atceries savus skolas gadus? Atmiņā taču paliek tikai visspilgtākie skolotāji. Strādājot par virsdiriģentu Talsos, redzēju, ka tur vesela plejāde talantīgu mūziķu izauguši no diksilenda Talsu Sprīdītis. Tāpēc ka bija viens cilvēks, kurš šo kolektīvu izveidoja un ar to strādāja. Kāpēc viena baznīca vienmēr ir pārpildīta, bet citā atnāk labi ja pieci cilvēki? Visu nosaka tas, vai mācītājs, kurš lasa sprediķi, dod cilvēkiem enerģiju visai nedēļai.
Pēc skolu reformas individuālā uzmanība jau būs pagātnes greznība.
Diemžēl. Bet tā bija mūsu unikālā vērtība, kāpēc mums, tik mazai nācijai, ir tik spilgtas personības kā Elīna Garanča, Andris Nelsons un vēl citi. Mēs zaudēsim pārāk daudz, visu tikai nogriežot: šņak, šņak! Protams, viss sākas ģimenē: ko vecāki domā, kur viņi bērnus aizved. Uz lielveikalu svētdienā? Trūkst laika, spēka? Bet padomju laikos māmiņām nebija tik ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu kā tagad. Mēs pavisam citādi augām. Visu veido vide - vienalga, vai esi dzimis mazā pagastiņā vai lielpilsētā. Tā veido personību, tautu, mūsu garīgumu, sapratni par dzīves kvalitāti un estētiku. Bet, ja tēvs ir dzērājs un māte arī mīl alkoholu, bērniem skola ir vienīgā vieta, kur viņi var redzēt, kāda izskatās normāla, sakopta telpa, ka tualetē var būt arī pods. Manā skatījumā reformas mērķim jābūt - ja līdzekļu ir maz, izlietot tos tā, lai tie tiešām nestu vislabākos augļus, maksimāli izmantojot pedagogu talantu. Bet tā jau tas lielākoties nenotiek.
Atļaujies arī nolaisties no augstās mākslas tempļa, lai, piemēram, pēc uzvaras hokeja ledus arēnā nodiriģētu Latvijas valsts himnu.
Šīsdienas sabiedrībai reliģija ir sports. Muskuļains spēks. Salīdzini, kādi līdzekļi tiek ieguldīti sportā un kādi - kultūrā! Atceroties padomjlaikus, tā laika reliģija bija kultūra: teātris, literatūra, mūzika. Nebija iespējams dabūt biļetes un grāmatas, cilvēkiem tas bija izdzīvošanas skābeklis.
Toreiz sportisti startēja PSRS izlasē, savukārt kultūra bija veids, kā saglabāt savu identitāti un gūt starptautisko apliecinājumu.
Izteikti mainījies līmenis, kurā darbojamies. 90. gados mūsu kultūras kontakti bija saistīti ar latvietību ārzemēs. Pēc tam bija mūsu pirmie konkursi un festivāli, bet ne tajā augstākajā līmenī. Tur bija savi režģi, kuriem jāiziet cauri. Lai iekarotu savu vietu, bija tik daudz jāstrādā, ka jau likās - šī pierādīšana būs bezgalīga. Tikai pēc tam Kamēr… varēja apliecināties Gidona Krēmera festivālā Lokenhauzā. Ir liels gandarījums, ka Kamēr… ir pirmais kolektīvs no Latvijas, kurš ieguvis Eiropas koru Grand Prix titulu, pasaules labākā kamerkora nosaukumu konkursā Marktoberdorfā un trīskāršu uzvaru Pasaules koru olimpiādē. Mēs kļuvām par līderiem pasaules kontekstā, pateicoties Ērika Ešenvalda darbam Piliens okeānā, kas arī ir latviešu brends. Bet, ja runājam par lielo kustību, nozīmīgākais, ko esam izdarījuši, ir Pasaules saules dziesmas. Man ir liels gandarījums, ka Gints Grūbe un Dāvis Sīmanis to novērtēja kā vērtību, ko nevar laist garām. Radās brīnišķīgs kinodarbs Pasaules skaņa, par kuru jau pirms pirmizrādes ir liela starptautiska interese.
Bija vienreizēja sajūta, kad pēc pirmatskaņojuma Rīgā izdziedājām Saules dziesmas Pasaules kormūzikas simpozijā. Galā koncertā Kopenhāgenas operā šis bija vienīgais priekšnesums, pēc kura divarpus tūkstoši klausītāju cēlās kājās. Pēc tam mums klanījās japāņu delegācija: «Esam šokā, ka tik mazā valstī, par kuru agrāk pat nezinājām, uzdrošinās izdarīt ko tādu!» Tagad ikvienā kontinentā atradīsies kolektīvs, kurš jau dzied kādu no Saules dziesmām. Tikai tādos gandarījuma brīžos saprotu, kas ir noticis. Citādi tikai dari, dari, dari un dari. Tas ir dzenulis, par ko bieži apskaužam igauņus. Kāpēc viņiem ir menedžments, kas mērķtiecīgi strādā pasaules virzienā, bet mēs uzreiz ēdam cits citu nost? Ja kāds pabāzis galvu ārā, viņš uzreiz jānokniebj. Mums ir jāstrādā starptautiskā līmenī. Ar savām nacionālajām vērtībām, bet tā, lai uzrunātu pasauli. Kultūrā, sportā, ekonomikā. Visās jomās.
Tagad starptautiski atzīto Valsts Akadēmisko kori Latvija uzņēmies vadīt brīdī, kad izšķīrās kora būt vai nebūt?
Godīgi atzīšos, ka negribēju to darīt. Kad mani uzaicināja toreizējais kultūras ministrs Rihards Pīks, stāvoklis bija katastrofāls, finansiāli visdziļākā bedre. Viņš teica: vai nu nāksi, vai arī likvidēsim kori tāpat kā filharmoniju un kamerorķestri. Bet es biju jauns diriģents un domāju: ak dievs, kas tagad notiks? Man likās, ka neesmu gatavs.
Pavisam bez ambīcijām?!
Nekad neesmu gājis pa dzīvi ar lielu pašpārliecību. Es visu laiku šaubos, ir sajūta, ka viss vēl nav gatavs, un ļoti bieži pašam šķiet, ka koncerts bija izgāšanās. Starp citu, manas sajūtas un pašvērtējums lielākoties nesakrīt ar to, kā citi novērtē manu darbu. Tikai nesen sapratu - tas ir tāpēc, ka attīstība notiek tikai tajā brīdī, kad izaicinām sevi uz kaut ko vairāk, nekā tobrīd spējam. Tāpēc gadās, ka esmu ieguldījis vājprātīgu darbu un no dziedātājiem prasījis neiespējamo, bet pēc tam to nenovērtē. Citreiz man piešķir balvas, bet pats brīnos - par ko? Manuprāt, jābūt tik stipram, lai pats spētu vērtēt, nebalstoties tikai uz citu vērtējumu.
Ir bezatbildīgi ne par ko neinteresēties, tomēr vislabāk ir darīt savu un prast arī izolēties no ārpasaules. Tiekties pēc pirmatnējās sajūtas, kad cilvēks dzīvoja harmonijā ar dabu. Viņš neskatījās ziņas, neklausījās klačās, bet izdzīvoja lietu, sniegu, salu, sauli, pirmās plaukstošās vai dzeltenās rudens lapas. Vislabāk jūtos, kad varu atslēgties no visa un aiziet citā tēlu pasaulē.
Kāpēc šoreiz nevēlies runāt par Dziesmu svētkiem?
Tā būtu atsevišķa saruna, un pēdējie Dziesmu svētki man paņēma ļoti daudz enerģijas un spēka. Varu tikai teikt, ka esmu gandarīts, ka tomēr nepakļāvos vispārējām šaubām, vai Gaismas pils mūsu laikos vairs var būt Dziesmu kulminācija. Pēdējos svētkos tā tomēr bija kulminācija! Pieņēmu lēmumu šovasar Skolēnu dziesmu svētkos nepiedalīties kā virsdiriģents. Nevaru ieguldīt sevi tikai Latvijā, šajā laikā vadīšu meistarklases Vīnē.