Filma: di Kaprio un Skorsēzes Slēgtā sala

piekrītu audi par kadriem ar mirušajiem bērniņiem. tie šokēja. bet piekrītu antihuman par neviennozīmīgo traktējumu. lai arī filmai bija cits pavērsiens, vēl joprojām ticu pirmajai versijai un tam, ka galvenajam varonim smadzenes izčakarēja tik tālu, ka pats noticēja šīm iedomām. fantastiski, ja spēj radīt apziņu, ka arī skatītājs spēj noticēt tam, kam grib.

Ak šausmas, vai tiešām neandertālieši skatās kino? Vienam filma par garlaicīgu, citam par smagu - laikam filmām vienmēr jābūt izklaidējošām? Vēl kāds neapmierināts ar to, ka fināls pārāk vienkāršs izrādījies. Nerunājot par pērlēm, ar kurām nokaisīta visa šī kinolente, fināls būtu īpaši novērtējams, jo paliek atvērts, filma nepasaka priekšā viennozīmīgu traktējumu - izmeklētājs tiešām ir slims un izmeklēšana ir tikai viņa iedomu produkts vai arī tiešām psihiatri manipulējuši ar viņu tiktāl, ka viņš pats noticējis tam, ka viss, kas noticis ar viņu, ir tikai iedomu auglis. Ģeniāls gabals pilnīgi visās nozīmēs.

Līdz ceturtajai piektdaļai filma ir vienkārši kolosāla, bet tad sākas tik pretīgi murgi, ka gribas piecelties un iet projām. Vai tiešām ir jārāda pa visu ekrānu trīs noslīkušu mazu bērniņu līķīšus, kurus tētis tur rokās, apraud un velk nost slapjās zeķītes? Visam jābūt kādām robežām, un ar šo kretīsnismu šī robeža ir pārkāpta. Arī filmas beigas ir debīlas - sākotnējā intriga par to, cik tālu psihiatri var manipulēt ar cilvēka apziņu šajā pēdējā piektdaļā zaudē aktualitāti, kad izrādās, ka neviens ar apziņu nav manipulējis, bet šis tiešām ir slims ar galvu. Zuda tā intriga, kā beigās viņam izdosies tikt no tā visa laukā, un palika neinteresanti, ja viņš tiešām ir slims un traks. Pretīga un nepatīkama filma, neiesaku bojāt sev vakaru.