Kad atzinīgus vārdus par jauno Muse albumu aptuveni pirms mēneša izteica to jau noklausījies kolēģis, mans dežūrjautājums bija - vai tagad izklausās vēl vairāk pēc Queen nekā ceturtajā albumā Black Holes & Revelations? Apstiprinošā atbilde bija labā, nevis sliktā ziņa. Sen skaidrs, ka Metjū Belemija tuvu vājprātam emocionāli piesātinātais vokāls ar mežonīgi izteiktajām ieelpām pats par sevi ir unikāls, un tam nevar būt nekā kopīga ne ar klasisko dziedāšanu, ne ar Frediju Merkūriju, kura vokālā vienmēr bijis kaut kas aristokrātisks un netverams.
Vislielākās atsauces uz Queen gan iepriekšējā, gan šajā albumā izpelnās koru piedziedājumi un vokālists pie klavierēm. Vairs nav tik klaju popa klišeju kā iepriekšējā albuma hits Starlight, kura vadmotīvs jau atgādināja Modern Talking, tomēr kopumā šis albums nav liels solis uz priekšu pēc Black Holes & Revelations.
Lai pēc vairākiem gadiem nepienāktu diena, kad Muse noliks līdzās Silverchair, Scissor Sisters, The Darkness un Mika tik dažādo Queen sekotāju rindā, viņi steidz sev iemīt lielisku popmūzikas albumiem neraksturīgu atkāpšanās taciņu. Muse vienmēr atzinuši, ka viņu lielākais iedvesmas avots ir nevis roks, bet klasiskā mūzika - vairāku dziesmu taustiņinstrumentu partiju cikliskajos atkārtojumos jau sen bija jaušamas ietekmes no Filipa Glāsa minimālisma. Nu viņi albuma noslēgumā pat iekļāvuši savu Exogenesis simfoniju trijās daļās, kur galvenās lomas ir klavierēm, orķestrim, Belemija balsij. Vai tas ir ceļš prom no popmūzikas? Tas būtu likumsakarīgi no mūziķu attīstības, bet ne no biznesa viedokļa rokgrupai, kas vienīgā no angļiem spēj izpārdot Vemblija stadionu.