Vairāki lielie uzņēmēji, kuri Latvijā iegūst un ražo augstvērtīgāko ūdeni - minerālūdeni un avota ūdeni -, pret šādu situāciju kategoriski iebilst, uzskatot, ka marķējumam, kur ņemts dzeramais ūdens, jābūt daudz detalizētākam, lai patērētāji netiek krāpti. Zemkopības ministrija uzskata, ka viss ir kārtībā.
Daudzi nenorāda
Diena, iepazīstoties ar vairāku dzeramā ūdens ražotāju marķējumu uz pudeles, tiešām pārliecinājās, ka daudzi nenorāda, kur ūdens iegūts. Labākajā gadījumā ir teikts, ka ūdens iegūts no dziļurbuma, taču precīza adrese netiek minēta.
Stelpes minerālūdens ražotāja uzņēmuma Mežotne LDA direktors Aldis Dzirkalis uzskata, ka tā tam nevajadzētu būt, jo, piemēram, uz minerālūdens pudeles jānorāda gan ūdens ieguves vieta, gan ūdens sastāvs, gan precīza adrese. Viņš neslēpj sašutumu, ka Latvijas likumi negodīgiem tirgotājiem ļauj pelnīt uz cilvēku apmuļķošanas rēķina, jo dzeramā ūdens piegādātājiem ir mazāk prasību nekā dabībiskā ūdens ražotājiem. «Rīgas ūdens strādā pēc tiem pašiem noteikumiem kā tie, kuri ūdeni lej pudelēs un pārdod. Pārbaudīt viņu godaprātu nevar,» uzskata A. Dzirkalis.
«Dzeramo ūdeni, kas tiek piegādāts pa publiskajām ūdens apgādes sistēmām, ir atļauts pildīt pudelēs, jo obligātās kvalitātes un nekaitīguma prasības ir vienādas,» apstiprina Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Ilze Lejasbuda. Dzeramajam ūdenim neesot specifisku prasību, kā tas ir dabiskajam minerālūdenim, tādēļ marķējumā neesot obligāti jānorāda ūdens ieguves vieta un tā sastāvs.
Tiesa, kā norāda I. Lejasbuda, ražotāji var iziet dzeramā ūdens atzīšanas procesu, lai pierādītu, ka tā ūdens ir augstvērtīgāks nekā tas, kas tek pa krānu. Patlaban PVD uzraudzībā un kontrolē ir 28 fasēta dzeramā ūdens ražošanas uzņēmumi, no kuriem atzīšanas procesu gan veikuši tikai puse - 14.
Viens no veikalos atrodamajiem dzeramā ūdens veidiem, kam nav norādīta ieguves vieta, ir zīmola Zaķumuiža ūdens Labais, ko izplata firma Markol.
Tās pārstāvis Andis Vilciņš Dienai stāsta, ka ūdens iegūts Rīgas rajona Garkalnes pagastā. Ieguves vieta esot atklāta jau Latvijas pirmās neatkarības laikā 1936.gadā kā viena no vērtīgākajām un kvalitatīvākajām visā Eiropā. Tiesa, kad Diena lūdz izrādīt to, tas, izrādās, nav iespējams, jo prasa nopietnu saskaņošanu - ieguves vieta atrodas Rīgas ūdens teritorijā ar stingru aizsargjoslu.
Ūdens no avota?
Avota ūdens ražotāji ir sašutuši vēl par kādu netaisnību. Firmas Venden komercdirektors Edgars Medvedskis norāda, ka pašreizējie noteikumi atļauj ūdeni iegūt no dziļurbuma un marķējumā norādīt, ka tas ir avota ūdens. «Kā es savam bērnam skaidrošu, kas ir avots, ja Latvijā uzskata, ka avota ūdeni var iegūt no jebkurienes?» pauž E. Medvedskis.
Piemēram, uzņēmums Simeks ražo dzeramo ūdeni Ķekavas avots, bet, kā liecina uzraksts uz etiķetes, tas iegūts no artēziskā urbuma. Kāpēc nosaukumā ir vārds «avots», ja ūdens iegūts no 153 m dziļa urbuma rūpnīcas teritorijā? Ražošanas vadītāja Sarma Žogota skaidro, ka nosaukumam ir sena vēsture un tirdzniecības nosaukums vēl atvasināts no uzņēmuma Alus avots. Viņasprāt, tas cilvēkus nevar mulsināt, jo uz etiķetes norādīta ūdens ieguve.
Zemkopības ministrijas Pārtikas nekaitīguma nodaļas vadītāja Sarma Sleže Dienai skaidro, ka pašreizējie noteikumi patērētājus tomēr nemaldina: «Avota ūdens ir gan tāds, kas dabiski iztek no gruntsūdeņiem, gan tāds, kas iegūts no dziļurbuma un nav attīrīts.»
Jāpievērš uzmanība
Uz jautājumu par dzeramā ūdens ražotāju privilēģiju nenorādīt ne ieguves vietu, ne ūdens sastāvu, Zemkopības ministrijas pārstāve Sarma Sleže atbild: «Ja kāds vēlas tērēt naudu un pirkt tādu pašu ūdeni, kāds tek no krāna, tā ir patērētāja brīva izvēle.»
Dabiskā ūdens ražotāji kā risinājumu piedāvā izstrādāt triju veidu noteikumus - atsevišķi dabiskajam, dzeramajam fasētajam un dzeramajam krāna ūdenim -, taču Zemkopības ministrijā šādu modeli pašlaik neapspriež. Tādējādi patērētājam tikai atliek rūpīgi apsvērt, pirms vērt vaļā maciņu un pirkt ūdeni veikalā.