Bij' Jāņu nakts un... nē, tas bija Līgo dienas rīts un vēji pagaidām nesa pārliecību, ka lietus vakarā nelīs. Pareizais austrumvējš ģimenes galvu un arī pārējos zivjēdājus iepriecināja ar bušu lomu. Zivis lēni tika knibinātas ārā no tīkla piemājas sīkajā zālītē, kas ir gauži pateicīga šādai nodarbei, jo tīklā neķeras. Toties tīkla beigās bija ieķēries viens, kas ar savām garajām kājām mudžināja un vilka tīklu sev virsū kā ziemas kažoku, kas varētu piestāvēt viņa cimdiņiem. Krabis. Iepazīšana notiek virtuāli - radinieku mobilajā internetā tiek atrasts krabja portrets un pilns tituls - Ķīnas krabis Eriocheir sinensis jeb dūrainīšu krabis. Viņam tiešām ir tādas kā jūras aļģu biezi noaugušas spīles, kas ūdenī izskatās pēc umbras krāsas mohēras cimdiņiem. Krabis neizskatās priecīgs. Izpiņķerēto ārzemnieku ieliekam bļodā ar ūdeni, kur viņš laiž burbuļus. Kaķene izrāda interesi par lielo bļodu ar ūdeni, bet par to, ar tām garajām kājām, - neliekas ne zinis. Toties bērni gan ilgstoši aplēkā jūras iemītnieku, kamēr pieaugušie apcer, ko ar šito cimdaini darīt. Kā jau Jāņos, kad sabrauc radi, variantu darbībām un rosībai netrūkst. Garkājainie radījumi mūsu jūrā nokļūstot ar kuģu balasta ūdeņiem. Tieši tāpat kā pirms pāris gadsimtiem Baltijas jūras piekrastē ostu pilsētu tuvumā nonāca krams vai kādi citi akmeņi, kurus te neviens šļūdonis nebija atvilcis.
Krabis ar visu savu primitīvo akvāriju tiek pārvietots ēnā, bet mamma jau uzliek vārīties ūdeni. Un šķiet, tieši šī racionālā katliņa uzlikšana jau sāk šķobīt kolektīvo pārliecību, vai viss, kas ieraudzīts, būtu jāpagaršo. Sākam apcerēt variantu par krabja stiepšanu atpakaļ uz jūru, bet interneta resursi ziņo, ka viņi ir kaitnieki mūsu platuma grādos, viņi ir sliktie, jo apēdot vērtīgo zivju ikrus. Nū, vērtīgas tās zivis ir no apēdēju viedokļa, protams. Paralēli tiek noskaidrots, ka šie kaitnieki paši ir gardi, un atrasta arī kāda pagatavošanas recepte. Krabis gaida. Es arī. Sasauktā saeima tomēr lemj par labu katliņam, bet neviens nepiesakās uz vakanto posteni - ielaist krabi verdošajā ūdenī, kurā jau peld ingvera gabaliņi, diļļu kāti, lauru lapas un sāls. Mani vairāk interesē, vai būs kāds, kas tiešām ēdīs svešo. Cilvēki kā jau cilvēki. Arī žēlums viņos ir. Tomēr šķiet, ka nežēlīgāk par ielikšanu katlā ir turpināt krabi turēt bļodā ar akas ūdeni un ļaut viņam lēni laist burbuļus, samazinot skābekli vispirms par 9%, tad par 20%, pēc tam vēl par 30% un tad, atvainojiet, palaist vaļā, peldi kā gribi, ja vēl esi dzīvs palicis. Tāpēc es pati ielieku krabi ūdenī un izvāru, un mēs visi jāņabērni viņu pagaršojam. Tiešām, īsti labs vēžveidīgais. Citronu lai uzspiedām. Spalvainās spīles it kā vajadzēja noberzt ar asu skrāpi, bet nekas tik neliels neatradās, tāpēc spīļu saturu izskrubināja tāpat. Žēl, ka tas krabis tāds mazs, visiem nepietika.
Mierinājums ir - mēs, savējie, apēdām svešo. Latviskajā Valpurģu naktī uzvarēja spēcīgā izdzīvošanas tieksme - svešais jāiznīcina. Kur atrast svešo?