gadā realizēta piemiņas zīmes veidā uz Latvijas - Igaunijas robežas, un arī šis darbs ir veltīts _Baltijas ceļam_. Latvijas Tautas frontes (LTF) muzeja direktore Meldra Usenko norāda, ka abām piemiņas zīmēm nav tiešas saistības.
Kurš bija pirmais
A. Dukurs stāsta, ka 2009. gadā viņam piedāvāts veidot piemiņas plāksni Baltijas ceļa 20. gadadienai, taču viņš nolēmis izveidot interesantāku piemiņas zīmi un izdomājis rokās sadevušos cilvēku siluetus. Metālā kalto piemiņas zīmi mākslinieks uzstādījis Ķoņu pagastā, netālu no Latvijas-Igaunijas robežas 2009. gada 23. augustā, un to līdzfinansējušas Ķoņu (pēc teritoriālās reformas - Naukšēnu novada) un Karksi-Nuijas pašvaldība. Līdzīgu zīmi A. Dukurs piedāvājis veidot arī Bauskas novada Grenctālē, taču atsaucības nav bijis. Skice nosūtīta arī LTF muzejam. Kad pērn oktobrī Viļņā atklāja mākslinieka T. Gutauska izveidoto piemiņas sienu, A. Dukurs aplūkoja fotogrāfijas un bija pārsteigts, ka arī šajā objektā izmantots princips, kad cilvēki attēloti kā silueti, nevis figūras. «Man liekas, ka tur ir plaģiāta iezīmes. Tagad pēc lietuviešu parauga līdzīgu sienu veidos Latvijā, bet neviens man nav pateicis, ka manas ieceres mākslinieciskais līmenis netur līdzi, ka tas neder,» norāda A. Dukurs. Viņš pieļauj, ka lietuviešu māksliniekam skici varētu būt parādījusi M. Usenko, jo LTF muzejs koordinē trīs Baltijas valstu piemiņas zīmju projekta īstenošanu Latvijā. Pati M. Usenko par šādu notikumu pavērsienu ir ļoti pārsteigta un uzsver, ka dabā A. Dukura veidoto zīmi nemaz nav redzējusi: «Cik tālu Ķoņi ir no Rīgas, tik tālu mēs bijām no tā projekta. Uz papīra uzzīmēta skice mums bija atsūtīta, taču par tālāko realizāciju mums nav nekādas informācijas. Mūsu koncepcija ir pilnīgi citāda, runa ir par piemiņas zīmēm Baltijas valstu galvaspilsētās, un nav teikts, ka Rīgas zīme būs tieši tāda kā Viļņā.»
Viļņā izveidotās piemiņas zīmes autors T. Gutausks stāsta, ka sienas ideja vispirms tapusi kā pieminekļa mets, kas 2008. gadā ieguvis 3. vietu konkursā par pieminekli čekas upuriem Viļņā, Lukišķu laukumā, kur atrodas bijusī VDK ēka. Toreiz bijusi iecere pieminekli veidot granītā, taču tā nav īstenota. Vēlāk jau kā paša T. Gutauska vadīta fonda projekts šī iecere īstenota jau kā 63 metrus gara un 3,5 metrus augsta siena - Baltijas ceļa piemiņas zīme. Siena apmūrēta ar maziem ķieģelīšiem, uz kuriem ir Baltijas ceļa dalībnieku un atbalstītāju vārdi, un katrs, kas to vēlējās, varēja ziedot 25 litus (Ls 5,10), bet ģimene - 50 litu (Ls 10,20). Šo iespēju nopirkt savu ķieģelīti izmantoja 21 243 iedzīvotāji, viņu vidū arī Lietuvas Valsts prezidente Daļa Grībauskaite, kura piedalījās zīmes atklāšanā.
Meklēs vietu
Rīgas pilsētas būvvalde piedāvājusi Baltijas ceļa piemiņas zīmi izvietot Mūkusalas ielā iepretī Akvalandei, taču Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis stāsta, ka lēmumu nevajag sasteigt, jāizvērtē citas vietas, piemēram, Brīvības gatvē pie Brīvdabas muzeja. «Nav jēgas kopēt Viļņas sienu, bet izveidot savu risinājumu, radīt jaunu variāciju,» uzskata O. Spārītis. Arī viņu ziņa par piemiņas zīmi Ķoņos ir pārsteigusi, taču eksperts neko sliktu te nesaskata: «Ir skaisti, ka cilvēki sinhroni domā, tas nozīmē, ka līdzīgu ideju ietērpt mākslinieciskā formā meklē daudzi.»
Arī M. Usenko skaidro, ka runāt par konkrētu realizāciju ir pāragri, jo varētu gadīties, ka ziedojumu ideja Latvijā neīstenosies tik sekmīgi kā Lietuvā - varbūt cilvēkiem liksies, ka tas ir kas līdzīgs projektam Pasaules siena, ko 2007. gadā reklamēja ar lielu vērienu, piedāvājot iegravēt 65 miljonu cilvēku vārdus uz 272 granīta sienām, taču projekts tā arī netika īstenots. Iespējams, ka Latvijā sienas izveidošanu varētu finansēt sponsori.