Par notikušo skolas vadītājs uzzinājis no šāvēja tantes, kura viņa mācību iestādē joprojām strādājot par sākumskolas skolotāju. Latvijas Universitātes (LU) mācību spēku atmiņā sestdienas incidentā iesaistītais spilgti iespiedies nav. «Esmu viņu redzējusi pāris reizes, tāpēc nevaru raksturot, kāds viņš bija,» _Dienai_ teic LU Juridiskās fakultātes Doktorantu studiju programmas direktore Valentija Liholaja.
N. Zikovs LU ir studējis gan pamatprogrammā, gan maģistrantūrā. Pēc tam doktorantūras studijas turpinājis Policijas akadēmijā. Savukārt pēc tās reorganizācijas atgriezies LU, kur pērn rudenī nokārtota doktorantūras teorētiskā daļa, pēc kuras viņš ticis eksmatrikulēts, bet šobrīd turpinot rakstīt doktora disertāciju. 2003./2004. gadā N. Zikovs saņēmis arī Morberga stipendiju. Savas iepriekšējās publikācijas, tāpat kā doktora darbu, N. Zikovs rakstījis par ieročiem. Viņš paudis nostāju, ka privātpersonām jāatļauj iegādāties automātiskos ieročus. Tāpat minēts, ka ir jāizslēdz šāvēja pienākums aizsargājoties mazināt kaitējumu uzbrucējam. Kāda studiju biedrene aģentūrai LETA atminējusies, ka uz maģistrantūras lekcijām viņš ņēmis līdzi ieroci.
«Es mēģināju to [N. Zikova interesi par ieročiem] atsaukt atmiņā. Man nāca prātā, ka viņš kaut ko bija pētījis. Varbūt kādos piemēros lekcijā viņš to izteica,» stāsta M. Birks. Lai gan studiju laikā neesot sanācis bieži kontaktēties, notikušais tomēr radījis šoku, jo N. Zikovs bijis viens no centīgākajiem un izglītotākajiem studentiem.
Tāda pati neizpratne ir vidusskolas direktoram. «Vispār viņam bija spoža dzīve. Laba karjera ar lielo burtu. Mēs ļoti lepojāmies ar viņa panākumiem šajā grūtajā laikā, bet pēkšņi tas negadījums, noziegums,» viņš teic. N. Zikovs bērnību esot pavadījis bez tēva, viņu audzinājusi tikai māte. Pēc direktora teiktā, 1983. gadā dzimušais vīrietis neesot bijis precējies. Skolas laikā viņš bijis talantīgs skolēns un vairāku olimpiāžu uzvarētājs, kā arī sabiedrisks un vienaudžu ieredzēts. Tomēr viņa aptaujātie kursabiedri no studiju laikiem, kuri vēlējās palikt anonīmi, par sabiedrisku N. Zikovu nodēvēt nevarot. Sevišķi pirmajos kursos viņš esot vairāk turējies noteiktā kursabiedru lokā, kas bijuši pārsvarā krievvalodīgi, taču pēdējos kursos grupas biedri esot kļuvuši vienotāki.
N. Zikovs nebija pelēkās masas pārstāvis, viņš bija spilgta persona, kas varētu palikt prātā daudziem, par to ir vienisprātis viņa kursabiedri. Tiesa, viņu teiktais liecina, ka Zikovs bijis «pozitīvi dīvains». «Viņš nebaidījās runāt. Runāja daudz un kādos 90% - arī pēc būtības,» norāda bijušais grupas biedrs. Cits N. Zikova kursabiedrs norāda, ka ar savu runāšanu viņš spējis cilvēkus arī nokaitināt: «Viņš vienkārši nebija apklusināms. To, ko citi var izstāstīt divās minūtēs, viņš varēja stāstīt arī pusstundu un aizrunāties līdz senajiem romiešiem.» Viens bijušais kursabiedrs gan norāda, ka esot pārsteigts par notikušo, jo «man šķiet, ka šim cilvēkam uz to drosmes nebūtu».