Lielajā piektdienā Golgātā notiek paradokss, kad varam teikt: Dievs ir miris. Ne mazāk prātam netverams jeb absurds ir turpinājums - augšāmcelšanās Lieldienu rītā. Par kristietību kopumā senais teologs Tertulliāns teicis: ticu, jo tas ir absurds. Proti, ja tā būtu cilvēku izprātota filozofija vai vispārcilvēciska reliģiskā nojausma, tad tā būtu saprātīgāka. Tā tad arī galvenā atšķirība starp kristietību un laicīgo varu: vienas vadmotīvs ir ar savu iekšējo loģiku, kas dabiskajam prātam ir absurda, bet otrai ideālā gadījumā būtu jāpastāv stingrās saprāta robežās.
Tik drastisks valsts un reliģijas nošķīrums ir samērā jauna atziņa, kas mēģināta ieviest tikai ar Lielo franču revolūciju. Tomēr ne velti tā radusies, jo liela daļa iepriekšējās un turpmākās vēstures (ieskaitot pašu šo revolūciju) ir liecība tam, ka laicīgās un garīgās varas jaukšana nes ļaunumu kā vienai, tā otrai. To pārdomāt ir lietderīgi arī Latvijā, kas, būdama Rietumu civilizācijas daļa, ir tik spēcīgi kristietības iespaidota, ka pat saulgriežos piesauktās «tautas tradīcijas» gadsimtu laikā nav tikušas cauri bez zināma sinkrētisma.
Pat doma, ka «saulīte smaida», nav sastopama klasiskajā pagānismā, bet ieaudusies tautas apziņā kopš saskares ar kristietību. Tā literatūrkritiķis K. S. Lūiss par Homēra epiem saka: «Saules spozme, lapas tricinošais kalnu milzīgums, upju noturīgais spēks ir pastāvīgi klātesošs bez kādas norādes uz dabas mierinājumu, bet vienkārši kā fakts.» Krasi atšķirīga situācija vērojama, sākot ar pagānisma un kristietības robežlaikmetā sacerēto anglosakšu eposu Beovulfs, kur dabas aprakstiem jau ir «romantiska» konotācija ar episkajiem tēliem un to psiholoģiskajiem stāvokļiem.
Kristietības iespaids uz laicīgo kultūru līdzīgi tās ticības patiesībām ir paradoksāls, tāpēc ir lieki un pat kaitīgi mēģināt to īstenot caur laicīgo varu. Jo, kā latvieši saka, ar varu mīļš nebūsi, savukārt tā sauktā «kristīgā ētika», cik nu tajā ir izteikta, specifiski kristīga satura, izriet tieši no mīlestības pret Dievu, kas «ir mūs pirmais mīlējis», un tas savukārt nozīmē Tertulliāna absurdo ticību, ko pēc definīcijas nevar prasīt kā vispārēju pārliecību. Toties pat ļoti pārliecinošs neatkarīgi no ticības vai neticības kopš pagānu Romas laikiem ir kristiešu dzīves paraugs. «Skatieties, kā viņi mīl viens otru,» esot teikuši bezkaislīgās dabas, untumaino dievu un pagāniskā egoisma un fragmentētības nomocītie romieši.
Neesot «no šīs pasaules» jeb ar loģiku un argumentāciju viņpus šīs dzīves, kristieši, pat vajāti, slaktēti un pagrīdē nospiesti, ar savu piemēru vien un dažu pārliecinošu morālu, emocionālu un arī loģisku argumentu, kad bijusi tāda iespēja, uz apkārtējo kultūru ir atstājuši iespaidu. Posts un piedauzība ir cēlusies no nereti labi gribētajiem centieniem kristianizēt veselas tautas un zemes uzreiz. Baznīca, kas nepacietīgi un neizbēgami neiecietīgi ar laicīgu varu mēģina tautā iedzīvināt ticības patiesības, pati šīm patiesībām bieži netic. Valsts un politiķi, kas laicīgu jeb politisku mērķu sasniegšanai grib izmantot reliģiju, ne tikai spēlējas ar uguni, bet arī trivializē savu pavalstnieku cēlākās motivācijas dziļākos slāņus, attiecīgi panākot vēlamajam pretēju efektu.
Par mūsdienu Eiropu un Ameriku var teikt, ka tās balstās uz trim vienlīdz svarīgiem pīlāriem: antīkā mantojuma, jaunāko laiku filozofijas un kristietības. Uz pēdējo norāda Makss Vēbers darbā Protestantiskā ētika un kapitālisma gars. Baznīcas vēsturei ir ko teikt arī par mūsdienu sekulāras valsts «normālo» pensiju un sociālo pabalstu sistēmu. Arī mūsdienu valstu medicīnas aprūpe un izglītības sistēma nemaz nav tik «vispārcilvēciska» vērtība, bet gan izaugusi no kristīgi motivētu pilsoņu centieniem. Protams, skolās viņi tolaik bija mācījušies grieķu un latīņu valodu un viņu laika biedri un nereti arī draugi un ideju biedri bija Dekarts, Leibnics un citi domātāji.
Reliģisko karu un sekulāro revolūciju murgs ir gana atvēsinošs arguments ņemt vērā un tolerēt delikāto robežu starp sakrālo un profāno.
Iepriekš teikto labi raksturo divi apsveikumi šajās Lieldienās. Kardināls Jānis Pujats saka, ka «cauri visām laicīgās dzīves nebūšanām ticīgiem cilvēkiem palīdz iet domas par nākamo dzīvi», savukārt premjers Valdis Dombrovskis, no kura puses runas par kaut kādu tur nākamo dzīvi aktuālo reformu gaisotnē būtu politiski nepiedodamas, saka, ka dabā dominēt sākusī gaisma simboliski vieš cerības arī par gaišāku Latvijas nākotni. Pie tā arī vajadzētu palikt. Izmantosim iespēju paklusēt par to, par ko neesam aicināti spriest. Saulīte smaida.