Jānis (60),
Strādāju restorānā Kristaps tepat Vecrīgā un dienu un nakti apkalpoju. Kaut gan saimniece visiem bija viesnīcu iedevusi, naktī tomēr braucu mājup. Ap trijiem, četriem apstaigāju Doma baznīcu, Dienas tipogrāfiju, visiem vēl laikrakstus izdalīju, tad braucu uz Čiekurkalnu ar tramvaju. Uzbraucām uz Brasas tilta, kur tonakt bijusi apšaude, tur nācās pastāvēt, bet beigās tiku mājās. Visi bija pārsteigti, mani redzot. Bail nebija, Rīga bija patukša, bet domāju - vai tad man savā valstī jābaidās?
Māra Bīriņa (62),
Pensionāre
Nesām puišiem cigaretes, pārsvarā uz Doma laukumu. Stāvējām Doma laukumā, kad pār to ļoti zemu virs baznīcas lidoja helikopters ar sarkano zvaigzni, tad diez cik omulīgi nebija, jo nezinājām, kas notiks. Manu vīru, kurš strādāja ķīmijas rūpnīcā, kas viņš nāca no darba, omonieši bija nolikuši uz sliedēm. Vīrs stāstīja, ka sajūta bijusi slikta, jo virsū braucis elektriskais vilciens, taču nevarēja zināt, vai viņi to apturēs, vai ļaus braukt pāri.
Ausma Strauta (68), pensionāre
Mēs ar vīru bijām uz barikādēm pie radio un pie televīzijas torņa. Vīrs vairāk iesaistījās nekā es. Es uz Deglava tilta cilvēkiem kafiju vedu, visu laiku kaut kas lietas labā darāms atradās. Visu barikāžu laiku palīdzējām cilvēkiem. Varbūt šad tad bail kļuva, bet bija tik vienreizēja kopības sajūta. Es nezinu, ja mēs tagad tādi būtu, tad laikam mums dzīvē ietu labi. Nekad nebiju domājusi, ka latviešu šeit, Latvijā, ir tik daudz!
Arnolds Brūders (59), uzņēmējs
Mēs bijām alpīnistu brigāde, kura sēdēja radio mājā un rūpējās par to, lai pēdējā brīdī varētu evakuēt cilvēkus un palaist X stundas ziņojumu. Bija salikti striķi, lai var laisties lejā uz Finanšu ministrijas pusi, bija laipas sataisītas. Mēs bijām sarunājuši, kā rīkosimies, ja viņi tiešām nāks virsū. Ar miličiem, kuri nedrīkstēja šaut, bija noruna, ka veči paņems no viņiem stroķus un šaus. Radio mājā bija smilšu maisu barikādes, bija ugunsdzēšamie baloni, ko gāzt pa trepēm virsū.
Viktors Apinis (57), metinātājs
Pirms divdesmit gadiem strādāju Iekšlietu ministrijas skaitļošanas centrā un trāpījos tajā svētdienā maiņā. Apbruņošanas un treniņu nebija, bijām pilnīgi nesagatavoti. Divus cilvēkus nošāva. Kad šauj pa logiem, pēc tam pa kabineta durvīm, sajūtas ir tādas, it kā es būtu trāpījies tur, kur nāk pēdējā stundiņa virsū. Iznesām ārā [nogalināto milicijas darbinieku Vladimiru] Gomanoviču, bet pa to laiku durvīs iestājās kādi, kas laikam ar uzbrucējiem bija saistīti, un nelaida iekšā.
Raitis Bukovskis (41), uzņēmējs
Piedalījos barikādēs kādu nedēļu, galvenokārt radio mājā. No tā brīža, kad bijušais klasesbiedrs piezvanīja, no Juglas kā cēlāmies, tā vēlāmies un līdz pat 20. janvārim vai ilgāk bijām šeit. Šaušanas laikā bijām Raiņa bulvārī. Sargājām, klejojām pa visu Vecrīgu, Zaķusalu - dienas laikā tika apstaigāti visi punkti. Manā vecumā tas bija vairāk piedzīvojums, bet tāda saimnieka sajūta Rīgā kā toreiz nekad vairs nav bijusi. Likās, ka viss ir mūsu, neskatoties uz to, kas apkārt notika.