Protams, ārpus konkurences vissezonu peldēšanā ir delfīni, vaļi un roņi, kuriem ūdens ir tikpat kā mums zeme zem kājām. Nesen kādu ekstravagances piekritēju Vidzemes pusē tā apbūrusi ronēna veiklība ūdenī, ka viņš to gribējis vērot piemājas dīķī un tagad gaida spriedumu par likuma pārkāpumu. Nepārspējamu peldētāju iespaidu rada arī bebri un ūdri, tomēr pilnībā ūdens stihiju tie nav iekarojuši. Ja viņiem nav iespējas ik pa laikam izkāpt krastā, lai sapostu un apžāvētu kažoku, tiem sāk salt gluži kā mums, kad vēss ūdens izsūcies cauri apģērbam. Īpaši «salīgi» ir ūdri, kuriem gandrīz nav zemādas tauku. Kamēr ūdri savus kažokus žāvē, zibenīgi vārtoties sausās smiltīs, sūnās vai satrunējuša celma praulos, bebri var lepoties ar divdaļīgu pakaļkājas otrā pirksta nagu, kas kā ķemme noder sānu apmatojuma sakopšanai.
Daudzi meža zvēri nepeļ pat jūras plašumus. Putotos viļņus baudot, pieķerts ne vien slavenais Roņu salas lācis, bet arī mežacūkas. Ērti ūdenī jūtas cēlo ragu īpašnieki - stirnāži, staltbrieži un aļņi. Karstās asinssūcējiem bagātās vasaras dienās ezeros un upēs var izdoties ieraudzīt to kronētās galvas, kas apbrīnojami ātri slīd pār ūdens spoguli. Tomēr, lai peldētos, nepietiek ar ūdeni - vajadzīgas arī pludmales. Varbūt tieši šovasar, gozējoties kādā peldvietā, kaut dažus no mums piemeklēs apskaidrība: viens no neaizstājamiem krastu aizsargjoslu uzdevumiem ir nodrošināt peldēšanās iespēju arī savvaļas zīdītāju sugām.