Kritika ir skepses māksla.
Kritikā vissvarīgākais ir nevis viedoklis, bet šaubas.
Kritiķis analizē mākslas darbu, nevis tā radītāja privāto dzīvi.
Kritika ir amats, tā nedrīkst kļūt par «mūža aicinājumu» vai misijai līdzīgu apsēstību, jo ir risks beigt dzīvi trakonamā.
Kritiķa instinkts ir trenēts prāts. Emocijas - aiz durvīm!
Kritiķa reakcija - atbilde neestētiskām darbībām.
Neapmierinātība ar kritiķiem ir apgriezti proporcionāla nokritizētā autora patmīlībai un paškritikas trūkumam.
Kritika ir kā skābe, kas saēd visu, izņemot mākslu.
Kritika attiecas pret mākslu, tāpat kā māksla attiecas pret realitāti.
Kad māksla reibina, kritika atskurbina un ved pie prāta.
Pasaule ir tik nepilnīga, ka kritiķiem tur vienmēr atradīsies vieta.
Kritiķis kritiķim - kritiķis.
Kritiķis ir šaubīšanās tārps.
Mākslinieks ir intuitīvs, kritiķis - diskursīvs.
Mākslinieks skumst, kritiķis skaidro.
Ja kritiķis vienmēr aizstāv tikai vienu - savējo - viedokli, viņš vienkārši ir muļķis.
Ja no simt recenzijām viena būs kritiska, autors visai pasaulei kliegs, ka par viņa šedevru visi ir sajūsmā, izņemot kritiķus, kas darbu ir iznīcinājuši.
Kritika var nebūt konstruktīva, taču kritizētais to (kritiku) var konstruktīvi izmantot.
Kritiķi nodala graudus no pelavām, teorētiķi šos graudus prot sašķirot un salikt glītās kaudzītēs. Par tālāko jau rūpējas vēsture, dikti kaprīza dāma.
Pārāk drosmīgs un negants kritiķis kļūst parasti tad, kad viņam trūkst vārdu.
Kas autoram zemtekstos, kritiķim - tekstos.
Kas skatītājiem prātā, tas kritiķiem uz mēles.
Kritiķis ar režisoru drīzāk kopā nodzersies nekā sadziedāsies.
Kritiķis mākslas darbam ir kā saules gaisma - neganta, jo slēpto padara redzamu.
Jo mazāk kritiķis zina, jo mazāk viņš saprot. Jo vairāk viņš zina - jo vairāk viņš nesaprot.
Kritiķi mīl visu jauno, skatītāji - ierasto.
Ja mākslu radīs priekš kritiķiem, tā iznīks pāris gadu laikā, ja tikai priekš skatītājiem - izvilks gadiņus desmit, ne vairāk.
Vari, cik spēka, pūlēties pielabināt kritiķi, vienalga - kodīs.
Lai strīdā uzvarētu kritiķus, viņus nāksies vienkārši apšaut.
Ja skulptūra (filma, izrāde...) tev neko nesaka, tas vēl nenozīmē, ka tā ir slikta. Ja māksla sāk runāt ar tevi - dodies steigšus pie ārsta!
P.S. Jūsu pazemīgam kalpam tieši šodien ir tādi maziņi svētki - akurāt pirms divdesmit pieciem gadiem laikrakstā Padomju Jaunatne tika nodrukāta mana pirmā recenzija par latviešu teātra izrādi. Visnotaļ pozitīva.