Pateicoties labam menedžmentam, par šo parādību nu jau tiek spriests itin interesantā līmenī, paverot skatu uz identitātes jautājumiem latviešu ticības un kristietības neviennozīmīgajā dialogā. Vēl nepareizāka latviete sajūtos, kad pienācis Aglonas festivāls un kad tie paši kapu svinētāji divas nedēļas vai reprezentatīvākos gadījumos divas dienas ir katoliskāki par Romas pāvestiem. Varētu sacīt - tās manas personīgās identitātes problēmas, ja vien šogad nebūtu izjutusi atvieglojumu, ka uz pāris dienām «izstājos» no tā apziņas veidojumu kopuma, kas tūkstošiem atļauj sevi identificēt ar latviešiem. Pie sevis vien nodomāju - nabaga, nabaga Jaunava Marija! Par Tevi vismazāk kāds likās zinis reliģiskā naida kurināšanas brīdī, kad Pujats, kārtējo reizi demonstrēdams savu tiesājošo un sodošo Dieva būtības izpratni, nevis mīlestību un žēlastību, paziņoja, ka kristietība stāv pāri visām reliģijām. Man nebūtu gribējies iet divas nedēļas svētceļojumā uz sevi, Dievu un apskaidrību, lai galamērķī saņemtu angažētu politinformāciju un zākas cilvēka garīgajiem meklējumiem. Es laikam neesmu vairs īsta latviete, jo kā latvietei man būtu pašsaprotami, ka veci cilvēki ir jāgodā par to vien, ka viņi nodzīvojuši ilgu mūžu. Tagad es domāju, ka sirmgalvja nelietības nav mazākas par jauna censoņa nelietībām un smīnīgi klusēt par tām ir piedalīties nelietību leģitimēšanā. Pujatam, kuram, šķiet, vienmēr bijis vieglāk un izdevīgāk mīlēt Dievu, nevis ikvienu grēcīgu cilvēku, šķiet, ka tikai krusts cilvēku un viņa darbu padara svētīgu un paliekošu. Viņam tīkama ir izvarotā Daugavas ainava ar Meinarda krustu, bet neskaitāmiem cilvēkiem tas ir simbolisks paverdzinātības simbols. Ar šo tēzi viņš itin kā nolādēja pēdējo gadu visskaistāko un cildenāko ļaužu kopdarbības un labās gribas, pietātes un atmiņas nemirstības augli - Likteņdārzu. Par to vien, ka dārza arhitekts ir japānis, kurš Dievu nemaz nepazīstot.
Es un mani draugi, pēc Pujata definīcijas - nu jau antikristi, kas Dievu nepazīst tikai tādēļ, ka nekarina kaklā alumīnija krustus, - par ticību, esamību, pēcnāves dzīvi nekad nerunājam trula un taisna naža nešaubībā, jo, pirmkārt, neuzskatām, ka ir kaut viens cilvēks pasaulē, kam būtu tuvākas vai «savējo» attiecības ar Dievu un kāds varētu apgalvot, ka pazīst Dievu, otrkārt, šīs attiecības ir tik smalkas un intīmas, ka nav piemērojamas otram cilvēkam, kur nu vēl sludināmas par vienīgajām patiesajām. Garīgais DNS katram ir savs. To apzinoties, karš nesākas. Tieši otrādi - cilvēks piedzimst mīlestībā, nevis ar inkvizīcijas pārliecību, jo novērtē un iemīl otra, citādā, dievišķumu. Lai Dievs Jums palīdz, Pujat!