Koncerts 26. martā bija abu Vācijā dzīvojošo latviešu mūziķu artava parādos nonākušajam Latviešu biedrības namam, vienlaikus dāvinot šo vakaru klausītājiem par tik zemām koncerta biļešu cenām, kādas pat sapņos nerādītos viņu talanta cienītājiem Vācijā vai citās Eiropas labklājības zemēs.
Baha atklāsmes koncentrētība
Galvenais - šī bija iespēja nu jau pēc ilgāka laika baudīt Baibas un Laumas Skridu saspēli kamermūzikas programmā. Turklāt ļoti nopietnā programmā, kas izvirza ļoti augstas prasības un neparedz nekādas atlaides nedz tās interpretēm, nedz klausītājiem. Sākušas šo vakaru ar Johana Sebastiāna Baha Sonāti vijolei un klavierēm (Mi mažorā, BWV 1016), māsas turpināja ar Ludviga van Bēthovena Devīto (Kreicera) sonāti (La mažorā, op. 47; 1803), bet visu koncerta otro daļu atvēlēja apjomīgajai un eksistenciāli smagajai Dmitrija Šostakoviča Sonātei (op. 134, 1968) - vienam no komponista pēdējiem darbiem, kas tapa laikā, kad viņš jau bija smagi slims. Un pilnīgi nekā vieglai patērētāju baudai, izņemot piedevās spēlēto romantiski sapņaino P. Čaikovska Melodiju un F. Kreislera salonvalsi Brīnišķais Rozmarīns (Schon Rosmarin), starp citu, šarmanti elegantā, gaumīgā pasniegumā.
Nav noslēpums, ka audzēkņi mūzikas skolās «obligāto Bahu» spēlē ar gariem zobiem, un pat profesionāļiem baroka lielmeistara mūzikas izpratne dodas rokā tikai ar laiku. Tās atturīgā koncentrētība paģēr lielu pašiegremdi un ir gana diskrēta, neizklaidējot ar ārējiem efektiem un ilustrācijām. Tieši «ievilkt» šajā muzikālās atklāsmes koncentrētībā, kurā pārlaicīgais sastopas ar cilvēcisko, dzīvo intonācijas retoriku, koncertā spēja māsas Skrides. Ievilkt tā, lai ikviens nemanot nonāktu Baha īpašās muzikālās laikrites varā. Jāpiebilst - arī laikmeta varā, ko māsas uzbūra bez baroka mūzikas instrumentiem - pietika ar ļoti stingri normētu vijoles stīgu vibrato un pianistisko toni, kas Stainway klavieres «saradoja» ar klavesīnu.
Sonātēs «runā» dzīvs cilvēks
Kad spēlē māsas Skrides, man šķiet pilnīgi aplama instrumentālās mūzikas dēvēšana par absolūto, tīro mūziku. Pārāk bezpersoniski šis it kā jau pareizais apzīmējums skan iepretim spilgti personiski uzrunājošajam veidam, kādā viņas atklāja L. van Bēthovena devītās (Kreicera) sonātes un D. Šostakoviča vēlīnās, 1968. gadā rakstītās sonātes vēstījumus. Šoreiz gluži apzināti atļaušos banālu atzīšanos: klausoties Bēthovena sonātes 3. daļu (Andante ar variācijām), acu priekšā uznira cēlas dāmas portrets. Visticamāk, kādā ballē, kādu šajos laikos jau sen vairs nav. Un tas ar katru nākamo variāciju arvien vairāk atdzīvojās, iedzirkstījās dažādās noskaņās, aiz smalkā tērpa krokām un labajām manierēm arvien skaidrāk ļaujot nojaust citu acīm rūpīgi slēpto - cilvēka dabu un jūtas. Jā, sonātes interpretācija bija pilnībā atbilstoša klasicisma stilam, taču vienlaikus tā bija arī tik tēlaina, ka nebūt neatpalika no programmatiskas romantiskās mūzikas lasījuma. Ir liela uzdrīkstēšanās vissmagāko skaņdarbu piedāvāt koncerta beigās. Vai tiešām? - brīnījos, pēc starpbrīža redzot, ka faktiski visi palikuši uz uztverei visgrūtākās - D. Šostakoviča sonātes - lasījumu! Bet tajā ir eksistenciālas konvulsijas, garīga vientulība un tik neomulīga atsvešinātība, ko grūti izturēt. Māsas Skrides līdz galējībai atklāja šī opusa iekšējo drāmu, kuras vienā pusē ar īpaši biedējošu, auksti nedzīvu vijoles non vibrato tremolo izceltas slavenās kvartas (atsvešinājuma un bezcerības zīme) un bez bremzēm klavierpartijā atbrīvotā vētrainā cīņa. Savukārt otrā pusē - liriskā sala, patvērums iekšējā pasaulē, kuru mūziķes atklāja tik jūtīgu, neaizsargātu un trauslu.