Nosaukumi ir teju vienīgais, ar ko šīs partijas atšķiras. Dibinātāju pašraksturojums - uzņēmēji sakrīt, deklarētie mērķi arī tādi, ka tos varētu izmantot uzdevumu «Atrodi desmit atšķirības» veidotāji. Tautas vēlēts prezidents, ražošanas attīstība - ej nu saproti, kamdēļ šiem ļaudīm sakārojies dibināt divas dažādas partijas, nevis apvienoties vienā.
Tiem, kas noskaņoti uz dzīvi raudzīties caur rožainām brillēm, šis politisko partiju vairošanās process raisa pozitīvas pārdomas. Sak, varbūt, ka partiju savairosies tik daudz, ka no kādas arī kas jēdzīgs sanāks. Pragmatiķi un skeptiķi gluži pamatoti iebilst, ka jauno politisko partiju un kustību dzimšana nebūt neveicina politiskās kultūras brieduma sasniegšanu.
Ir tik vienkārši ļaut sevi izsmēlušām partijām nomirt dabiskā nāvē un teju uz katrām vēlēšanām veidot kādu jaunu. Un jaundzimušo uzņēmēju partiju dibinātāju vidū netrūkst tādu, kas savus spēkus politikā jau iemēģinājuši. Tas pats Arnolds Babris, kurš tagad nolēmis pievērsties prezidentālisma veicināšanai, savulaik rosījās Konservatīvās partijas galvgalī. Līdz Aināram Šleseram, kurš savulaik radīja Jauno partiju, pēc tam - Jauno kristīgo partiju, vēl pēc tam - Mācītāju partiju jeb Latvijas Pirmo partiju, bet tagad LPP/LC, citiem vēl augt un augt.
Taču A. Šlesers nerimstas un kopā ar pulciņu plaši pazīstamu uzņēmēju solās rūpēties ne vien par ražošanas attīstību, bet par labu Latviju arīdzan. Uzņēmēju kompāniju izdevies pulcēt raibu kā čigānu taboru - līdzās jau visai labi pazīstamiem polituzņēmējiem, politikā degunu savulaik apsildījušiem biznesmeņiem un valsts pasūtījumu izpildītājiem Par labu Latviju aicinājuma parakstītāju vidū ir arī sabiedrībā visnotaļ cienījami cilvēki. Tādēļ piesardzīgākos pilsoņos šī jaunā biedrība raisa aizdomas: kas gan kopīgs visiem šiem ļaudīm ar A. Šleseru un Andri Šķēli (TP)? Doma, ka A. Šķēlem un A. Šleseram pēc daudziem politikā pavadītiem gadiem par galveno rūpestu kļuvusi laba Latvija, laikam spētu aizkustināt tikai tos, kas pēdējā desmitgadē dzīvojuši kaut kur tuksnesī, kuru vēstis no mazās Latvijas nesasniedz. Tad kādēļ tie, kuru reputāciju līdz šim nav apēnojušas aizdomas par viņu biznesa atkarību no politikas, ir gatavi atvēlēt naudu un pat savu labo vārdu, lai latvju politikas Bierns un Lipsts atkal varētu mēģināt uzjāt stikla kalnā? Iepriekš viņi savu rumaku sedlus un apaušus spodrināja ar pozitīvisma kampaņām, trieca savus zirgus kalnā, bet nu, izšķieduši naivo vēlētāju dāsni dotos uzticības kredītus, līdz ar savām partijām sēž dziļā bedrē. Bez papildu pienesuma viņiem stikla kalnā netikt pat līdz pusei, tomēr, pirms pasniegt šiem kungiem palīdzīgu roku, tiem pašiem uzņēmējiem derētu nopietni pavērtēt, ko šie kungi un viņu pārstāvētās politiskās partijas ir darījušas līdz šim. Vai tad tieši TP un LPP/LC nespēlēja pirmo vijoli kā Aigara Kalvīša, tā Ivara Godmaņa valdībā, kam uzņēmēju organizācijas, arī Vitālija Gavrilova vadītā Latvijas Darba devēju konfederācija ne reizi vien pārmetusi uzņēmēju priekšlikumu ignorēšanu un nobēdzināšanu dziļās atvilktnēs? Atšķirībā no Valda Dombrovska (JL) krīzes laiku valdības, kuras iespējas sildīt ekonomiku ar fiskālās politikas instrumentiem mazina gan ierobežotie resursi, gan saistības pret Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, TP un LPP/LC valdīšanas laikos galvenais iemesls uzņēmēju ieteikumu ignorēšanai tomēr bija pavisam banāls politiskās gribas trūkums.
Tādā ziņā jaundzimušo uzņēmēju partiju - Ražotājas Latvijas un Par prezidentālu republiku - veidotājus var gluži labi saprast. Viņi, kas sevi dēvē par maziem un vidējiem uzņēmējiem, netic nevienam, kas gozējies politiskajā elitē, un domā, ka groži jāņem savās rokās. Viņu izredzes tomēr nerādās īpaši spožas - gan lielu finanšu resursu, gan reālas politiskās pieredzes trūkuma dēļ. Savukārt tiem, kas gatavi biedroties ar A. Šleseru un A. Šķēli, vēl ir pietiekami daudz laika apsvērt, vai «paņēmu un uzmetu» epopejas varoņi savus tikumus ir mainījuši. Kurš gan labāk par uzņēmējiem zina, ka, slēdzot lielus darījumus, nedrīkst ignorēt darījuma partneru līdzšinējo darbību un labticīgi cerēt, ka tas, kas iepriekš šmaucās, ir labojies? Uz mata tādi paši apsvērumi noderētu ne tikai labticīgajiem, bet arī aprēķinātājiem, kas varbūt cer uz ieguldījumu augļiem valsts pasūtījumu veidā. Citādi var sanākt tā, ka nauda kampaņās ieguldīta, reputācija sašķobīta, bet cerētā ieguvuma vietā vien mieles.